mani šķebina tas kinostāsts, laikam tāpēc, ka nemīlu Kino. mani šķebina valoda, kādā sarunājas varoņi un tas, ko viņi saka. tā nav saruna starp cilvēkiem, bet 2 kinoklišejām - klišejisku režisoru un tādu pašu prīmu. "pafantazēsim un paspēlēsimies" man izklausās kā poliklīnikā noklausīta privāta saruna, kurā figurē familiāri deminutīvi kā "pinčukiņs un čuriņa" - vārdi, kuri nosaukti izklausās tik tizli, neatkarīgi no tā, ka viņi patiešām taisās spēlēties - vārdi, kam jāpaliek aizkulisēs un kurus es negribu dzirdēt. pat ja es zinu, ka tie ir diža režisora pieraksti, tikai tas sausais tekstiņš, ko apaudzēt ar bildi, bet mani dzen ārprātā tas mākslasdarba preperējums un didaktiskās norādes.
cilvēks vispirms ir cilvēks, nevis slimnieks, nevis aktieris, pat ja tas ir iedomāts cilvēks. un tā Marianne nav cilvēks, līdz ar to arī viņas stāsts nav nekā vērts - viņas vārdi ir tukši. viņa ir izpūsts biedēklis, kas apklust ik reizi, kad varētu kļūt cilvēcīgāks. "biju labi audzināta, bet bez ievirzes", un kas būs tālāk? ciešanas viņu izmainīs?
lasot to tekstu, es redzu acu priekšā 3D animāciju, kur Mariannei ir hiperseksīgs augums, bet atiris sāns, caur kuru var redzēt, ka tā ir tukša, ka viņa norunā savu tekstu labas audzināšanas ietvaros, prot smaidīt un šķērsot istabu ar taisnu muguru. un viņa runā automātiski, pasmaidot tur, kur iekavās rakstīts "pasmaidīt". man neko neizsaka tā psaule, par kuru viņa runā - es tādas dāmas nepzīstu un uz ekrāna man viņas šķebina, jo viņām ir nedzīvs lelles smaids.
nejau visas Lielās Dāmas man derdz - man ļoti patīk Katrīna Denēva, jo viņa ir tāda dzīvnieciski dzīva - ja viņai uzšaut pa dibenu, viņa iekliegtos un šautu pretī, nevis turpinātu smaidīt un cilāt skropstas. lelles daudz labāk spēlē leļļu teātrī.
bet kas pats skarbākais, ka tādas lelles, tādi kino rēgi bez jebkādas individualitātes, ar ko pilna lielākoties Holivudas galerija, kas tikpat skaisti kā x un y vienādojumā, ar tādiem identificējas pēcāk dzīvi cilvēki. "es nebiju ievirzīta kā daudzas citas" = es biju un turpinu būt tukša vieta. viņa ir garlaikota, garlaicīga, labi paēdusi un viegli bezdoša un svīstoša, diemžēl uz ekrāna arī tas viss neparādās. tā ir Dāma no "miglas bilžu" laikiem, vāja atblāzma uz sienas, gaistoša ēna, kuras vienīgais noslēpums ir tas - kā viņa nokļuvusi uz sienas, laikam jau nav īsta. bet runā, vismaz cenšas runāt par dzīvi. tas nelīmējas kopā.
droši vien par šo izrunāšanos es necik neesmu pelnījusi diplomu kino studijās - un ja godīgi, man tiešām vairāk interesē tas, kas notiek zālē, nevis uz ekrāna. protams man patīk skaistas filmas tīri no skata, patīk vērot darbu - kā komanda tikusi galā ar stāstu, kas ir pamatā, kā aktieris tiek galā ar režisoru vai otrādi, kā operators izspēlē triku - patīk tas brīdis, kad parādās kaut kas velnišķīgs, kad ir kaut kāda dzirksts un tas notiek no sirds. acīmredzot, kaut ko tik privātu kā scenārija uzmetumu var dot lasīt tikai Liels Cilvēks, bet tik un tā tas mani traumē. (a, varbūt vainīga pārstāsta valoda, kas lēkā nesaprotamā stilu diapazonā)