Festivāls notiek jau divdesmito reizi, un šogad mēs īpaši vēlamies pievērsties attiecībām starp mākslinieku, skatītāju un mākslas darbu – kopīgi ielūkojoties Doriana Greja spogulī, kas “atspoguļo nevis dzīvi, bet to, kurš tajā spoguļojas”. Mēs vēlamies aicināt skatītāju atmest pasīva vērotāja lomu un ļaut sev piedzīvot pasauli caur otra pieredzi – vai tas būtu putns, gliemis, kūdras purvā nogrimis sapnis, sencis, spals vai kaimiņš aiz sienas, kura dzīvē klausāmies kā mūzikā. Lai festivāls kļūst par vietu, kur nejauši svešinieki kaut uz vienu vakaru top par galveno lomu tēlotājiem, ir gatavi dalīties priekā un iet kopā cauri grūtībām – arī vissmagākajos brīžos, kuros nāve nostājas cieši blakus dzīvei.
Varbūt šis ir piemērots brīdis, kad aizdomāties par to, kā un kāpēc eksistējam šajā pasaulē. Apzināties, ka visi esam savstarpēji saistīti un ka spēles noteikumus iespējams mainīt – ielūdzot vidū tos, kuri bijuši perifērijā, izceļot sabiedrības apspiesto grupu stāstu un pieprasot vienlīdzību. Atklāt deju kā valodu, kurā paust vēlmi pēc tuvības un dot savu piekrišanu. Meklēt piedzīvojumus arī ikdienā un censties atbildēt sev – vai mana sabiedriskā dzīve atspoguļo manu iekšējo būtību? Mēs ielūdzam skatītāju festivāla gaitā uzlūkot mākslu kā nerimstošu procesu, kas veido un veidojas attiecībās ar vietu, laiku un apkārtējiem. Domājot par nākotni, aicinām iztēloties jaunu pasaules kārtību un sākt to radīt jau šodien. Vai arī vienkārši atnākt. Dažreiz ar to vien pietiek, lai notiktu pārmaiņas un varētu teikt – šī ir mana mīļākā diena!