tai čikāgas piecīša sajūtai, kas pārņem viesojoties mājās, jau patiesībā ir savs skaidrojums, kuru gan grūti vislaik vilkt ārā no kabatas un pārlasīt,kamēr tur uzturies un kādas vecas inerces pēc mēģini arī dzīvot normāli. ar čikāgas piecītis es saprotu to mulsumu, kas pārņem, piemēram, kad ieraugi Kārli, kuru ļoti esi vēlējies satikt promesot, pārgrieztām acīm līgojoties zem laternas un runājot pilnīgas muļķības, lai gan iepriekšējās atmiņas tev par viņu ir no nopietnas sarunas par tālejošiem plāniem kādā roterdamas kafejnīcā, un jau pēc mirkļa, apgriežoties riņķī, redzi, kā Kārlis, ar kuru toreiz Holandē trīcēji zem vienas segas februāra salā un kurš savā ziņā tev toreiz izglāba ja ne dzīvību, tad vismaz pasargāja no dziļas depresijas, redzi viņu bāžam rokas zem Maijas vaļīgā topiņa - tās pašas Maijas, kas, kā atminies, dzīvoja ar Jāni un laikam pat gaidīja no viņa bērnu, un tad uzrodas arī pats Jānis un, nogāzis tevi gar zemi, sūkdams kaklu, auro - ak, dievs, [nosauc mani uzvārdā], cik tu esi neglīta! - t.i., pasakot to, ko visi citi padomāja, bet nepateica. un šajās notikumu virpuļa 2 minūtēs, tu pilnīgi noteikti nepaspēj izvilkt savus 2 iztrūkušo gadu pierakstus, kuros izklāstīti visi notikumi, ieskaitot suicidālu nobarikādēšanos pārkarsētā istabā un akūtu miega badu, tāpat kā otrai pusei neienāk prātā tas mirklis, kurā jūsu pazīšanās ir apstājusies un kādi nebūt paskaidrojumi - visticamāk, ka Jānis Maiju ir sitis, savukārt Kārlis ir bankrotējis un sācis šņaukties (vai otrādi), un visādas citas nianses, kas varbūt vēl bija mēles galā pirms gada, tagad tas viss ir kaut kādas nenozīmīgas nogulsnes.
un tā kā tā arī ir vienīgā jūsu satikšanās reize, viss, kas paliek prātā, neuzzinot cēloņus-sekas, ir tikai tas, ka dzīvē gan notiek straujas metamorfozes ar virzienu uz galīgāko dirsu.