brokastīs volvics un paraceptamols

tumsa mūs sarauj gabalos


[pamodos ar frāzi]

atnācu mājā un man uzmetās tāds sāpju dežā vjū vai fleš forward - es nezinu. skaidri sajutu, ka tagad pieeejot pie skapja, kas izlīmēts no iekšpuses viegli rozigām tapetēm ar maziem ziediņiem, un tos skaitot, man sāks raut uz āru iekšas, ka tūlīt notiks vai te ir bijis kaut kas slikts. un sāpju iedomas bija tik spējas un spēcīgas, ka es gandrīz vai pakritu uz matrača, saliekusies kā ar dūrienu kuņģa dobumā un gaidīdama zemestrīci vai ko tādu, lai arī aiz loga pūta rāms vasaras vējiņš, istabā bija silts un mazliet sasmacis, es biju tikko pasēdējusi uz terases ar kapučīno un zemeņu-siera kūkas stūrīti - vienvārdsakot, nebija nekāda pamata trauksmei, bet tomēr uz kādu minūti paslēpu galvu pasteļu zaļajā vasaras frotē sedziņā, lai norimst iedomu briesmas, jo nekā jau nebija - pat paātrināta elpa bija tika pieļāvums.

Zojai šovasar jau trešais nigers - kad viņa kafejnīcā pateica "amerikanō", es nosmīkņāju - tu to teici itāliski vai japāniski, bet Zojas labākā īpašība ir tā, ka viņa nekad neapvainojas par ironiskām piezīmēm arī viņas privātās dzīves sakarā. vienīgais, kas viņai nepatīk, ir augstprātīga izturēšanās un intrigu pīšana, tāpēc viņa pēdējā laikā žabojedku sauc par sučku, jo tā staigājot sapūtusies kopš draudzējas ar Mitsu - labi noaugušu japāņu smukulīti, kurš svētdienās piebiedrojas mūsējiem sporta zālē, bet nekad neko nerunā, bet ne tāpēc, ka kautrējas, nē, drīzāk gan tāpēc, ka viņam nav, ko teikt - viņš vienmēr truli smaida un māj ar galvu, un uzmanīgi klausās, lai noķertu, kurā brīdī būs joks un vajadzēs smieties. principā, pati francūziete jau arī nav labāka, neskatoties uz saviem grādiem antropoloģijā, kas jau pati par sevi ir kaut kāda no pirksta izzīsta zinātne, kurā iespējams pat Mitsu sajēdz vairāk par viņu pašu, kas nolēmusi vest pētījumu par dzelceļu malās dzīvojošajiem kā sugu - vispār tā viņas domāšana šķirās un sugās liecina tikai un vienīgi par pilsētu, no kuras viņa cēlusies - es arī tur esmu bijusi, tieši netālu no viņas mājas - tur, kur pie Gare de l'Est gaišā dienas laikā indieši kakā uz Eiropas zemes.

par Okinavu Zoja īpašu sajūsmu neizrādīja - vislaik esot vazāti pa muzejiem un suvenīru ielām un tikai pēdējā dienā tikusi uz bīču, un pārdzīvoja, ka tas pat īpaši neatspoguļojas uz viņas ādas - es pat nepamanot. savukārt, vakar pamanīju japāņu draudzenes iedegumu un izteicu komentāru, ko savukārt nevajadzēja, jo viņā tik cītīgi to bija mēģinājusi dabūt nost ar balinošo krēmu.

tikko pievērsu uzmanību datumam - no sākuma saskaitīju, cik vēl dienas, līdz naudas pāskaitīšanai, pēctam atģidu, ka šai dienā apprecējās mani vecāki. kādus gadus atpakaļ man vienmēr šai datumā palika sāpīgi un es apraudāju viņu nedabīgā nāvē aizgājušo mīlestību vairāk kā jebkura tuvinieka nāvi, bet nu arī šī diena vien palikusi par sarkanu datumu kalendārā un skumju ir tikpat maz kā jebkad ir bijis par parītdienu, par kuru esmu dzirdējusi tikai no nostāstiem, un kas nav nekas vairāk kā atgādinājums tam, ka pasaulē ir ciešanas.

vakar diezgan dziļi iegriezu pirkstā un kārtējo reizi nobrīnījos par to, cik ilgs liekas tas moments, kurā skaidri redzi virzienu, kādā nazis dodas un kas tūlīt notiks, līdzīgi kā krietiens reizēm šķiet ilgst minūti - t.i., vēl nenokritis, zini, ka kritīsi un paspēj pat par to nosmieties un vēl dažas domas izdomāt. ja griezieni un kritieni nebūtu tik sāpīgi, varētu pat patrenēties izmantot to garo sekundi, lai nelaimi novērstu.

Lala ir ļoti skaista meitene - spāņu/japāņu jauktene, bet man derdzas sauklis pie viņas vārda skaipā - "life is full of good choices", kas nokauj jebkādu vēlmi ar viņu tikties un sarunāties. varbūt, tomēr vairāk atgrūž tas, ka viņai humora izjūtas nav nemaz, tomēr pieklājības pārmērīgi daudz un viņa visu laiku samocīti smejās katrā pārdomu pauzē aiz vārdu spēles.

bet virtuvē smird pēc alus pudelēm un iepelējušiem produktiem - nespēju vien sagaidīt pirmdienu, kad atsāks darboties miskašu un banku serviss.

tai čikāgas piecīša sajūtai, kas pārņem viesojoties mājās, jau patiesībā ir savs skaidrojums, kuru gan grūti vislaik vilkt ārā no kabatas un pārlasīt,kamēr tur uzturies un kādas vecas inerces pēc mēģini arī dzīvot normāli. ar čikāgas piecītis es saprotu to mulsumu, kas pārņem, piemēram, kad ieraugi Kārli, kuru ļoti esi vēlējies satikt promesot, pārgrieztām acīm līgojoties zem laternas un runājot pilnīgas muļķības, lai gan iepriekšējās atmiņas tev par viņu ir no nopietnas sarunas par tālejošiem plāniem kādā roterdamas kafejnīcā, un jau pēc mirkļa, apgriežoties riņķī, redzi, kā Kārlis, ar kuru toreiz Holandē trīcēji zem vienas segas februāra salā un kurš savā ziņā tev toreiz izglāba ja ne dzīvību, tad vismaz pasargāja no dziļas depresijas, redzi viņu bāžam rokas zem Maijas vaļīgā topiņa - tās pašas Maijas, kas, kā atminies, dzīvoja ar Jāni un laikam pat gaidīja no viņa bērnu, un tad uzrodas arī pats Jānis un, nogāzis tevi gar zemi, sūkdams kaklu, auro - ak, dievs, [nosauc mani uzvārdā], cik tu esi neglīta! - t.i., pasakot to, ko visi citi padomāja, bet nepateica. un šajās notikumu virpuļa 2 minūtēs, tu pilnīgi noteikti nepaspēj izvilkt savus 2 iztrūkušo gadu pierakstus, kuros izklāstīti visi notikumi, ieskaitot suicidālu nobarikādēšanos pārkarsētā istabā un akūtu miega badu, tāpat kā otrai pusei neienāk prātā tas mirklis, kurā jūsu pazīšanās ir apstājusies un kādi nebūt paskaidrojumi - visticamāk, ka Jānis Maiju ir sitis, savukārt Kārlis ir bankrotējis un sācis šņaukties (vai otrādi), un visādas citas nianses, kas varbūt vēl bija mēles galā pirms gada, tagad tas viss ir kaut kādas nenozīmīgas nogulsnes.
un tā kā tā arī ir vienīgā jūsu satikšanās reize, viss, kas paliek prātā, neuzzinot cēloņus-sekas, ir tikai tas, ka dzīvē gan notiek straujas metamorfozes ar virzienu uz galīgāko dirsu.

no-reply from second life

nu, jā, ar to arī japāna atšķiras, ka vilcienā nozaudētu kompi tev atnes atpakaļ nākamā dienā.

lai arī Zoja ar mani satikās tikai tāpēc, lai aizņmtos sotaku, tik un tā prieks, ka bija, ar ko kopā paēst pusdienas.
saņēmu mailu no kaimiņienes, kas kategoriski aizliedz laist klāt to veci ar indīgo spray pie mūsu zālāja - tikko paskatījos pa logu un sapratu kāpēc - viņš savu jau ir nodarījis, viss dārzs pārvērties dzeltenās izmīcītās pīckās un pļockās. ko lai dara? ko lai dara? iesēt, mož ataugs pa 2 ned? a, kur te kapli, lai izrok? ā, viens mētājās.

kad tokijā pa ietvi nāk pretī cilvēks ar suni, visi apstājās un palaiž garām kaa atdodot godu.
ja es būtu tavs suns, tad mani šorīt būtu savācis mašīnā.
pušumu var nodezinficēt ar asarām.

japāņiem ir ļodzīga stāja tāpēc, ka viņi sēž uz grīdas pie datoriem.

cilvēkus interesē tikai ieraksti par japānu. tad kad es biju rīgā, mani lasīja tikai aleja un nejau tāpēc, ka viņu baigi interesētu, kā man iet.

cicada

reku sirsnīgs sveiciens jūzerim dienagramata, kurš dažkārt mani lasa: http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=67277&ext=MP3

citējot sevi - "ekvatora plaisa pa dienu pārvēršas par lūgšanu sienu"

precīzi nepateikšu, cik ilgi jau dzīvoju uz Salas - neesmu pārliecināta, ka pareizi saprotu visus vārdus šajā teikumā.

ak, ja tai cikādei pietiktu prāta nevis tupēt uz režģa bet iet laukā čirkstēt un spēlēties pie pārējām! viņa noteikti bolās uz mani un pie sevis štuko kaut ko līdzīgu. bet tad es viņu saprotu in a way, kāpēc viņa izvēlas palikt ar mani pie elektriskās spuldzes.

tur ir zinama patiesība laikam par to, ka man nav jūtu vai vismaz jutības, jo kad atnāca ciemiņi, sūkstījās par visiem tiem insektiem, kas dzīvo manā istabā un kas metās uzreiz kost kājās un pierēs. es laikam esmu visa sakosta - nu kaut kādi izsitumi ir, bet visi tie mošķi ir mana vienīgā sabiedrība un liekas, ka arī viņiem esmu apnikusi, tāpēc viņi ar mani normāli simbiozē kā ar kādu pīsli.

bet ja jau varu sadzīvot ar visiem tiem moskītiem un sienāžiem un to pustrako ūpi, kas kūko no 4.35 - 9.12, mož varēšu arī ar motoru rūkoņu, trauku šķindu un air-conditiona vējratu tajā centra tvanā. saņemties un pārvākties uz down-town?

bet Rainī es nejūtu cilvēcību - izlasu, bet nejūtu - it kā viņš jau būtu piedzimis - piemineklis.

nolāpītās, tukšās, skaistās, siltās svētdienas, kas uzšķebina līdz vēmienam un saspārda lupatās

visu dienu gaidīt kaut vienu negaidītu vēstuli un nogurt no gaidīšanas un nospļauties par visiem pārsteigumiem, ko nesīs rītdiena.

nee, nu es pati arī šito nelasītu. man pašai pilns stūris ar grāmatām, kuras mani nerausta.