zinu, ka šodien jau visu dienu bļaustos pa laikam, bet zibens iespēra pie tām sarkanajām puķēm, kas izskatās kā izrautas mandeles un vēl nav novītušas - es sarāvu grožus un apcirtu Princesi uz otru pusi, ne to pusi, kuru braucu, jo es braucu nezinu kur. samaksāju par telefonu un izmantoju zīmogu ar savu vārdu dokumentiem. sarkanu tinti - precizēju detaļu tīkotājiem. piezvanīju taizemietim Kongam, pēc tam uzbekam, kazahiem, tatāriem, krieviem, latviešiem, japāņiem, firmām un vēstniecībām.
istabā ir tumšs un iela sit pie loga. laid mani iekšā. akmentiņ, lec laukā. galvenais, lai šovakar mani neaiznes pūķis kā mēdz notikt, kad paceļ uz spilvena miegā. ai, tās nav nekādas pasakas. atsperties pašam pret savu inerci, kad karājies viens pats kosmosā. apgriesties riņķī un krist uz priekšu pa taisnu līniju - tā ir tā sajūta, ko zinu no sapņa, ka, ja ļoti saņem sevi rokās, var pacelties. var iebāzt rokas tukšam gaisam kabatās un sviest uz zemes dolārus dolārus. tā kā ķīnietis paceļas lēcienā un lido pa taisni uz priekšu, bet pēctam apguļās vilcienā un aizmieg kā japānis. trauslā miegā kā porcelāns vai zīds.