Cilvēki par jebkuru jomu iemācījušies domāt, tikai ieņemot nostāju “par” vai “pret” un pēc tam piemeklējot argumentus savai nostājai. Šī uzvedība ir tiešā veidā pārņemta no partijām.
(..)
Šie cilvēki ir zaudējuši spēju atšķirt labu no ļauna.
Ir arī tādi, kuri nav ar mieru izskatīt neko, kas būtu pretrunā ar viņu viedokli. Šāda uzvedība ir tiešā veidā pārņemta no totalitārisma.
(..)
Pat skolas, lai veicinātu bērnu domāšanu, vairs nespēj neko labāku kā likt viņiem iestāties par vai pret. Bērniem nolasa priekšā kāda izcila autora citātu un prasa: “Jūs piekrītat vai nepiekrītat? Pamatojiet savu izvēli.” Un eksāmenā nabaga skolēns, kuram dotas tikai trīs stundas domrakstam, nevar atļauties veltīt vairāk par piecām minūtēm tam, lai izlemtu – piekrist vai ne. Būtu taču daudz vieglāk dot uzdevumu: “Padomājiet par šo tekstu un izsakiet savas domas.”
Gandrīz visur – un bieži vien tikai tīri tehnisku iemeslu dēļ – cilvēki izvēlas nevis domāt, bet gan ieņemt nostāju: par vai pret. Šāda izvēle aizstāj domāšanu.
Tā ir kā spitālība, kas radusies politiskajās aprindās un pārņēmusi valsti, nodarot kaitējumu visai cilvēku domāšanai.