par šo ierakstu noteikti dabūšu pa galvu, bet nu ko..
es nesaprotu.. es apbrīnoju cilvēkus, kas spēj no sirds un ar prieku visu mūžu dejot kordebaletu, filmēties trešā plānā viduvējās filmās un lakot svešus māla podus. vai nu tā ir patiešām milzīga, pašaizliedzīga mīlestība uz mākslu, vai tomēr mākslinieku pārprodukcija? un mazohistiska spiestā kārta..
mākslas un humanitāro zinātņu skolas varētu izdalīt uz 1000, un arī tad vēl viņu būtu par daudz. tās varētu turpināt savu eksistenci kā rokdarbnieču pulciņi, kur kopīgi palasīt grāmatiņas, iemācīties dziedāt un aust. un tā arī viņas saukt - par pulciņiem, un nejaukt prātu ar neeksistējošām profesijām no sērijas starpkultūru sakaru specializācija vai komunikatīvās zinātnes. ir protams vērtīgi garīgi izglītoties. tas ir tikai normāli. bet labi audzināta lēdija nav profesija. tāpat ne katrai skaistulei jābūt modelei. un koķetei - dziedātājai. starp citu - kur ir palikuši saloni?

man nav tāds raksturs, lai piedejotu prīmai. es tikai gribu būt tāda vienīgā. es gribu būt viņam vislabākā meitene. neuzskatu, ka sievietei miera laikā ir jāstrādā. un ja viņam mani nevajag, un ja mani spiež stāties kopējā patstāvīgo strādnieču masā, tad es labāk bēguļoju. paslēpjos kalnos un sajūku kā Ibsena mazā Gerda, kas līdzīgi Brandam gāja uz visu vai neko.