Takashi sensejs uz lekciju atnāca pamatīgā pālī. pat vēl ne paģirās. kā ods piezīdies nektāru, Takeshi izskatījās tikko atrauts no kādas palaistuves krūts. papūrušu matu cekulu, viņš ņirdzīgi smaidīja ekrānā kā bārmenis, kas iesniedzis atlūgumu un negrib nevienam neko liet. Takeshi ir švītīgā un lecīgā skolotāja tips. vienmēr labā uzvalkā un sniegbaltā, mazliet atpogātā kreklā. viņš bez pieticības izmanto savu senseja statusu un izturās augstprātīgi.
viņš ir 3D kino speciālists un viņam ir protams sava studija. viņš iesmējās ieraugot telpā eiropieti un kā varenu joku izmeta, ka runāšot angliski. angliski gan viņš runāja maz, vislaik pīdamies pāris vārdos un gaidot smieklu šaltis abpus ekrānam. stāstot par jaunākajiem 3D projektiem, viņš nolika gandrīz visu jaunāko amerikāņu produkciju un iespurdzās katrreiz pieminot Koreju. pēctam viņš izvilka 3D briļļu saišķīti un izdalīja tiem dažiem, kas atradās ar viņu vienā telpā otrpus ekrānam. un tāds nu viņš tur sēdēja ar šaurām melnām spiegu brillēm, izgāzies krēslā, braucīja iekaisušās lūpas un neko vairs daudz nerunāja, jo nespēja salikt vārdus kopā.