kā tas var būt.. ka vairāku gadu un cilvēku sāpes kopā veido tikai 10 x 10 cm teksta kvadrātiņu. kāpēc es esmu tik paralēla tam, kas ir mani pienākumi? kā ar zobiem savelku šuves - līdz pēdējam novilktus parādus, kaut arī man tiem pietika gan laika, gan līdzekļu. tikai sevis mūždien nepietiek. es sēžu un skatos stundām uz vienu vienīgu fotogrāfiju ar vidusjūras piekrasti un aizvērusi acis braucu 24.. 48 stundas līdz tai, kilometru aiz kilometra, klausoties vienu un to pašu dziesmu.
es neesmu skolā. es neesmu darbā. es neesmu japānā. es esmu tikai atmiņās. un to pārējo velku līdzi kā roku pārkārtu pār laivas malu. un aiz manis paliek tikai tik daudz kā sakults ūdens. minūtes piecpadsmit.