mama drama ([info]virginia_rabbit) rakstīja,
@ 2016-02-08 19:23:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:katls

es nezinu pat ar ko salīdzināt, liekas, ka patiešām man nekas neriebjas vairāk par galda dziesmām. vissliktākā - "es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs" (mani pārņem šermuļi drukājot šos vārdus). viss tas repertuārs, kas kādreiz skanēja vecvecāku saviesīgajās pasēdēšanās, ieskaitot zilo lakatiņu, šalc zaļais mežs, ak, Izabella un žēli ķērc nav vērts nav vērts. un vissliktākie - marši (tad, kad ievas ziedos plauks, ja nenošaus) un vēl vārds "polšs".
ar tautasdziesmām, lai cik nodreijātām, man šādu riebuma sajūtu nav. droši vien tā jūtas Ingmārs, klausoties darbā STAR FM.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]virginia_rabbit
2016-02-08 23:59 (saite)
otra vecāmāte ar māsām (no Latgales) bija pilnīgs pretstats. viņas tikās lielākoties mirušo radu dzimšanas un nāves dienās dienās, drusku iemalkoja kagoru un augstos soprānos dziedāja "vspominkas" no dziesmu grāmatām.
tas bija citādā ziņā šaušalīgi, jo tās lielā izmēra pārzīmetās miroņu fotogrāfijas tad veselu nedēļu stāvēja viesistabā, un man bija kauns, ja pie manis atnāca kāds no klases, kad viņas dziedāja, bet... par to man nav tik atgrūdošu atmiņu kā par galda dziesmām, jo baznīcas dziesmas nebija vienmēr vienas un tās pašas, un tās nepielipa. atmiņas par soprāniņiem pat kaut kā silda.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?