biju ekskursijā ar bērnudārzniekiem. tas bija vērtīgi, lai saprastu problēmas, kultūratšķirības un to, kas E ir par fruktu grupā.
pirmkārt, man mati cēlās stāvus no visas tās čammāšanās un neorganizētības. ok, viņus ir grūti saģērbt, bet audzinātājas arī neģērbj, tikai pļāpā un pļāpā un pļāpā, beigās pusstundu par vēlu izkasās laukā. brokastis neiedod, jo nav laika. visi jau ir uzvilkušies. E vienkārši ir 3 x sliktāks cilvēks uz tukšu vēderu, izskatās, ka citi arī.
autobusa šoferim bija pisaks piebraukt pie dārziņa, tāpēc visa šļupstošā grupiņa tika vilkta apkārt krāmu tirgum, pa stiklu lauskām, šaurām ielām ar nokrautiem trotuāriem pretī šoferim, viņi tur brīžam izklīda, brīžam tika atkal savākti kopā, ja kāda mašīna par daudz tuvu piebrauca un jau taurēja. nu, iedomājaties to patilti pie Rīgas autoostas un Latgalīti, apmēram pa tādu. pie mums tā nedara, bet nu nonšalanse jau nav slikta lieta, ko apgūt.
Māksla toties bija forša, vorkšops izcili novadīts - paši viņi pagrozīja un pataisīja visādus objektus. tur atkal mans izlaistenītis tomēr čakarējās, jo vajadzēja uz rokām un vajadzēja cepumus un galvā likt kroni - nē. bet taisīt gan viņš gribēja. redzu, ka viņam nepatīk troksni, burzma un nekonstruktivitāte - tas, ka viņam neatbild uz konkrētu jautājumu, ko viņš ir izdomājis un rāda. un jā, viņš ir nepaklausīgs un nepakļāvīgs. to audzinātājas tagad saprata, ka viss nav tikai valodas jautājums. viņš vienkārši nedara to, ko no viņa prasa, bet tieši pretējo.
man nav pārliecības, ka es viņu gribu tur laist ilgāk par pāris stundām dienā, jo viņš tiešām visu laiku šķiet diskomfortā par to vidi. labprātīgi tikai liek konstruktorus, zīmē un rotaļājas, bet līdz ko sākas kaut kāda grupēšanās, gaidīšana vai kas, viņš vnk noraujas.