Jau vakar gribēju rakstīt, bet nesanāca. Es riskēju paust nepopulāru viedokli, ka ir bērni, kurus nevajag laist dārziņā, jo viņi nav tam piemēroti. Es domāju, ka es biju tāds bērns. Man viņi visi likās stulbi un kaut kādi mežoņi, nebija vispār nekādu kopsaucēju vai saskares punktu. Es kliedzu stundām un visus ienīdu. Audzinātājas gāja blakus grupiņā dzert kafiju un atstāja mani lasām priekšā tai varzai pasaku par zelta zivtiņu, kas 1978. gada pasaku kalendāram februārī bija otrā pusē. Man tad bija tikko 3 gadi. Šarlote nav tāds bērns, viņai patīk dārziņš. Es par to priecājos. Bet, ja man būtu kaut mazākās aizdomas, ka viņai nepatīk _ nelaistu.