Protams, ka Cēsu brīvdabas lasītavā, kur var paņemt, palasīt, nolikt un apmainīt mīļas, svarīgas, apmuļļātas grāmatiņas un kas, manuprāt, ir brīnišķīgs projekts, protams, ka tur kaut kādi netīrie kristieši arī ir kaudzītēs iemaisījuši savas viltīgās avīzes. jo, viņuprāt, nesot Dieva vārdu, var atļauties šmugulēties cēlā mērķa labā. mani pārsteidza, ciktāl viņi ir advancējušies pievilināšanā. tās vairs nav bēdīgas lapeles padumjai auditorijai, bet pietiekami aktuālas, diskutējošas un aizraujošas, lai uzrunātu pat vidusskolas teicamnieku, erudītu lauku avīzes lasītāju vai potenciālo grāmatu apmaiņas punkta romantisko apmeklētāju. 7. adventes draudzes kvalitatīvi samaketētajā bukletiņā visi raksti ir veidoti pēc viena iedarbīga principa un tiem it kā ir viens autors, kura vārdu nevar tekstā atrast, sauksim viņu par Ēsholu, bet zināms, ka viņa sievu sauc Karla. Tie ir personiski, draudzīgi, mūsdienīgi un, tipa, gudri stāsti, kam kopīgs ir vienādojuma princips: tiek nosaukti dotie lielumi un nezināmie, uzdots jautājums un, detalizēti iztirzājot, teksts tiek virzīts uz jautājuma atbildēšanu. par prostitūciju, par okultismu, par islāmu, par sieviešu tiesībām u.c. visos tekstos ir daži derīgi argumenti, tiek atdots gods kritiskai domāšanai, zinātnei, seksuālajām vajadzībām, neliela kritika agrākajai baznīcas stingrībai, un tad - pļurk! pļurk! pāris loģiskās kļūdas un gaumīgi iesāktais teksts tiek aizvirzīts pie Dieva kā pareizās atbildes.
Piemēram, stāstā par musulmaņu meiteņu apgraizīšanu viss aizgrābjoši sākas ar mazo Ajanu, kuru 5 gadu vecumā vecmāmiņa noķer un ar lielām dzirklēm nogriež viņai klitoru. tad statistika par šādu darbību biežumu un graujošo ietekmi uz sievietes veselību, mazliet kredīta šai tradīcijai, jo tā cenšas pasargāt sievieti no citām sāpēm (sabiedrības izrēķināšanās, ja sieviete būs zaudējusi tikumību), nosodījums šādai tumsonīgai sabiedrībai... lasītājs neapšaubāmi 100 % ir nostājies sieviešu un taisnības pusē, un tad par nelaimju cēloni tiek atzīts multikulturālām pilsētām raksturīgais morālais relatīvisms.
tagad Ajana ir izaugusi, dzīvo Holandē un ir liberālas partijas politiķe, kas cīnās par meiteņu tiesībām. viņa savu "izpratni par morāli bija ieguvusi no ģimenes un sabiedrības, bet tad saprata, ka tā ir saistīta ar lielām problēmām". Apgalvojums: mēs nevaram paļauties uz sabiedrību kā morālo kompasu, jo piemērs: Senā Roma bija tāda sabiedrība, kur vīriešiem mīlas partneri bija zēni. Secinājums: paliek tikai kristīgā morāle, kas ir absolūta. jā, "zinātne ir liela svētība", bet tā mums nevar iedot morāli. filozofija? ētika? sekulārā morāle, kas atšķir vairāk un mazāk morālas lietas - netiek pieminētas ne ar pušplēstu vārdiņu. vienādojums ir atrisināts, kristiešu Dievs ir atbilde. stāsta galvenā varone Ajana gan esot ateiste, bet cilvēkiem, kam pietrūkst Dieva, viņa iesakot vērsties pie kristiešu Dieva.
citi teksti bukletā izskatās grafiski zinātniski, tur ir attēlotas DNS ķēdes, daudz skaitļu un statistikas. apšaubāmi argumenti par to, cik gadus vajadzētu, lai pērtiķis uzrakstītu dzeju, salīdzināti ar visuma vecumu, noīsinātas nulles, un pareizā atbilde: Dievs ir sarakstījis mūsu DNS, jo pērtiķim būtu pietrūcis laika.
google un internets arī tiek cildināti kā Dieva dāvanas un svētība. galu galā tur var atrast daudz spekulatīvas un aplamas informācijas. redzēju,ka Sv. Kvadracikla draudzei ir bijusi pat nometne "Googles prieki". Visvairāk mani laikam bukletā sajūsmināja kino sadaļa, kur tiek cildinātas Holivudas filmas ar labajām beigām, jo tās nāk no Kristus, un pelts franču kino, kas populāro ateisma strāvojumu dēļ pauž tikai "tukšumu, bezjēdzību un postažu".

mani aizvaino tas, ka šīs avīzes bija sabāztas pa vidu nojumē atstātajai dzejai, klasiķiem un ar roku rakstītām burtnīciņām daudz vairāk nekā tas, ja tur būtu nolikts super netto vai sponsora katalogs.