Pamodāmies vienos. No kādiem pus 11 Eiženīts skatījās multenes, ķēpāja kartiņas, lēkāja man pa galvu, darbināja runājošās lidmašīnas un helikopterus savā nodabā..

būtu bijis un bija labs vakars, tikai tieši pusnaktī viss pārvērtās ķirbī - Eiženam no raķetēm (kas normally viņam varētu patikt un iepriekš ir patikušas) palika bail un vajadzēja slēpties un protesēt. Es tomēr gribēju, lai viņš paskatās, jo tā mēdz būt, ka viņš pats nezina, ko grib, bet nē - viss kļuva tikai sliktāk. glāzes nesašķindinājām, svecītes arī īsti nepaskatījāmies, sākām viens otru vainot neprasmē audzināt bērnu, nokašķējāmies visu raķešu laiku. kad pēdējā bija beigusies, tad E kā varonis piegāja pie loga un tāds - baigi labās raķetes, redz, kā lido žžz'žzž!
samīļoju, uzliku parasto multeni par cūkām un noliku gulēt. pēc tam turpinājām jauku svinēšanu līdz rītam un pat ar svētku sajūtu.