piezvanīju mūzikas skolotājai. es viņai uzticos, jo nekad neesmu redzējusi, ka viņa vadītu nodarbību ar piespiešanos vai neprastu atrast pieeju kādam bērnam. viņa strādā arī ar slimiem bērneļiem un apdeitojas semināros. es tikai viņas personības dēļ vispār turpināju vest Eiženu uz to skoliņu.
viņa nomierināja - teica, ka socializēšanās nekur neizpaliks. un ja ir iespēja pasēdēt vēl mājās - tad trijos gados esot daudz labāk sākt dārza gaitas.