atvēru E ceturkšņa sekmju izrakstu. Ētikā:
+ prot rīkoties godīgi
+ prot atsķirt labo no ļaunā

(es šo rakstu, rēķinoties, ka tev tas šķitīs smieklīgi. es pat nezinu, kas ir tie citi, kas lasa. man ir sajūta, ka man pārsvarā bija dialogs ar tevi)

Ciba vairs nekad nebūs tāda kā agrāk

biju smalkajā zivju restorānā.

Fazendā par naudu var saņemt pazemojumu.
Mani Kjoto draugi gan saka, ka tā vispār ir Rīgas kafejnīcu tendence.
Lielākā daļa ēdienkartes ēdienu nebija pieejami, un apkalpotāja to paziņoja atcērtot: nē, nav! tā kā nebija arī kartupeļu gnocchi, ko gribēja ēst Eižens un mazā Feī, es prasīju, vai ir kaut kas bērniem, piemēram, kartupeļi frī. un viņa atbildēja kaplokā: KARTUPEĻI FRĪ ŠEIT NEKAD NAV BIJUŠI UN NEBŪS.

tā kā mani tas īsti neinteresēja, kas viņiem ir bijis vai nebūs, es pieļauju, ka nekad vairs neapmeklēšu un nevienam neieteikšu šo visādi citādi simpātisko terasi.

hmm, nu sāk palikt žēl arī to pildīto olu ar garnelēm.

"we are the only primates who regularly let others take care of our children."

piezvanīju mūzikas skolotājai. es viņai uzticos, jo nekad neesmu redzējusi, ka viņa vadītu nodarbību ar piespiešanos vai neprastu atrast pieeju kādam bērnam. viņa strādā arī ar slimiem bērneļiem un apdeitojas semināros. es tikai viņas personības dēļ vispār turpināju vest Eiženu uz to skoliņu.
viņa nomierināja - teica, ka socializēšanās nekur neizpaliks. un ja ir iespēja pasēdēt vēl mājās - tad trijos gados esot daudz labāk sākt dārza gaitas.

nokavējām savu vienu (otro) no 3 autobusiem uz Rojal, bet turpinām gaidīt pieturā, jo nav citu ideju. sienāži sisina.
viss tāpēc, ka Eižens pēdējā brīdī man ievilka atpakaļ istabā pazīst, bet autobuss aizgāja kādu minūti agrāk.
nu jau vairs neaizkļūsim, jo pēdējais autobuss uz Roju būs ap 6, kad viņam būs guļamais. nav jau tā, ka baigā jēga mums tur braukt būtu, jo seansi sākas tikai tad, ka mums ir pēdējais autobuss atpakaļ.

viss bija labi, līdz brīdim, kad izdomājām aizšaut līdz Bābelītim. pirmie, kas pa meža stigu nāca pretī bija raudoša sieviete ar mazu bērniņu rokās un piedzēries kuilis, kas viņu sita ar koku un lamāja. visi pārējie peldvietā bija tādā pašā garā.

šo nakti var norakstīt. bērns miegā plēš sev ausis un sakosto galvu, suns regulāri ierejas, viņu pilnībā atmodinot, un visur gaisā džinkst tie nolāpītie.

Guļu smiltīs uz labā sāna, ar pakaļu pret rīgu.

Veči lapenē riktīgās pipelēs. Es ar bēbi uzgāju augšā gulēt, tikai dzirdu klaigas. Rihards gulēs manā jaunības istabā, bet Reinis ar Ingmāru bērnistabā. Es ceru, ka viņi tur laukā mazliet pievāks un aizslēgs lejā durvis. Žāv. Es skaidrā.

21 grāds jau no paša rīta? mēs ar mazulīti brauksim pie ūdeņiem.

Ingmārs no simpozija pārnesa sliktus jaunumus: it's official, līdz 4 gadu vecumam no bērniem nevar sagaidīt empātiju

nu tā. es saindējos ar to alu tā, ka visu dienu vēmu. pat ūdens malciņu nevarēju norīt. Ingmārs nupat novārīja vistas buljonu, kādas 3 karotes dabūju iekšā. varonīgi abi ar Eiženu šodien bez manis saimniekoja. vienā brīdī vēl virtuvē caurules aizdambējās un pašķīda. I. no stīgām mēģināja sataisīt zondi. bet es nevarēju galvu pacelt no spainīša.

you and me Eižen are nothing but mammals

(es zīdīju jau no 5 rītā; vēl 2 mēn. būšu zeme, ko tu bradā, bet tad viss. vasarā vairs nekādu pupu)