piecēlos no rīta, lai aizietu uz poliklīniku, kamēr Eižens vēl guļ. pirms iziešanas viņš saknosījās un nočukstēja: "pupu". pabaroju, un varēju mierīgi sēdēt rindās vismaz 1.5 h, zinot, ka viņš pēc manis neprasīs.
rindas nebija besīgas, koridori izremontēti, un cilvēki šķita kļuvuši pieklājīgāki - viens otram piedāvāja iet pa priekšu, tantiņas neburkškēja, bet bija mīlīgas vecītes. varbūt tāpēc, ka ārā saulains.
tik un tā, es tikai mājās nejūtos traka.