paciemojāmies pie Reiņa 2 dienas. es biju aizmirsusi mājā telefonu un man bija nobloķējies gmails, un, vienvārdsakot, nopirkām alfā iztrūksotšos bērnu kopšanas piederumus un palikām ciemos ilgāk nekā plānots. reinis mūs vienkārši paķēra ar taksi līdzi pie sevis no vieniem citiem ciemiem.

un es sāku atcerēties bērnības momentus, kas nav anekdotiski vai īpaši, bet tādi stabili sajūtu stūrakmeņi: par to, kā vecāki paliek ciemos un man ir jāguļ svešu gultu kaktiņos vai uz 2 sabidītiem krēsliem, kamēr viņi sēž intīmi apgaismotā, piesmakušā telpā, restorāna "Pie Kristapa" Mednieku zāli (?).. kaut ko tādu ar mežacūkām, kur mani mēģina iemidzināt, bet fonā šķind glāzes. to, kā abus ar brāli mūs noliek gulēt vienā gultiņā Ķekavas Medību namiņā (atkal kaut kas tāds ar meža cūkām un briežu ragiem) vienā gultā ar aukstiem lina palagiem, bet viņš sāk vemt, bet lai pasauktu pieaugušos, ir jāšķērso tumšais pagalms, gar trušu būriem. un to, kā guļot uz muguras lustra kož acīs, bet naktslampiņa pulcē ap sevi rēgus.