kaut vēl nesen gribēju pastāstīt, cik ļoti man patīk japāņu apkalpojošais personāls - vienīgā zeme, kur cilvēki dara zvēra darbu ar prieku (izdresēti) - tā pati oficiante, kas apkalpoja brokastīs, arī vakariņās, plaši smaidīdama nāk vislaik klāt un pārjautā, vai man nevajag pieliet vēl ūdeni, turklāt tas ir riebīgs ģimenes restorāns un viņa apkalpo kādus padsmit galdiņus, kas lika man aizdomāties, uz kādiem enerdžaizeriem minētā jaunkundze sēž, jo viņa tur bizinēja arī rītā un parītā, turpinādama klanīties, smaidīt un vērt vaļā durvis.. eh..
bet nu jā - šodien nolēmu, ka beidzot jāielaiž vismaz vienam ritenim gaiss, man teica, ka to darot tikai Saiklu šopā (velosipēdu veikalā), tad nu es ilgi vienu tādu meklēju, stumdama čīkstošo draugu te uz vienu, te citu stacijas apkaimi, līdz kādam velosipēdu pārkinga pārzinim noprasīju - johaidī, ko man darīt? šis teica, ka vajag riteņservisa - san.
- kur ir riteņu serviss?
- lielveikalā 5. stāvā. čottomattete (pagaidiet)
gaidu minūtes 5, viņš mani aizved uz lielvaikala izziņām.
- kur lūdzu ir riteņu serviss?
- čottomattete
izziņu dāma ilgi zvanās pa telefonu, beigās sazvana riteņservisu 5. stāvā. saka, ka esot ieradies gaidžins (diezgan aizskarošs ārzemnieka apzīmējums) ar riteņa avāriju. izklausās, ka klausules otrā galā grib viņu atšūt, bet šī saka - a, ko darīt? atsūtiet kādu pakaļ.
- čottomattete.
[čortovaya mātīte - es nodomāju. un man jau ir aizdomas, ka mani negribēs apkalpot. jo izziņu dāma likās no tām, kas īpaši nemīl baltās meitenes. ir te vesela tāda sabiedrības daļa, kas mūs izjūt kā japāņu laimīgās ģimenes apdraudētājas]
gaidu minūtes 12. atnāk viena nervoza jaunkundze un sāk mani vest riņķī veikalam. ved, ved, ved, ieved noliktavās, izvadā cauri drēbju grēdām un ar kravas liftu pavada līdz 5.stāvam. tur vienā stūrī pārdod ielas velosipēdus un sēž nikns onkulis ar brillēm un saiņo riepu papīra turziņā. nopriecājos, ieraudzījusi oranžo kopmresora šļauku, un atviegloti uzelpoju - nu manām ciešanām reiz būs gals. kā tad.. sagribēju! atkal tiek izstāstīsts stāsts par ārzemnieku un riteņu avāriju un par to, ka es vispār neko nerubīju japāniski (mēģinu iepīkstēties, ka tā nav) un tiek meklēts pēc angliski runājošas pārdevējas.
- čottomattete.
pēc vēl 10 min atskrien satraukts, apaļīgs meituks ar atstrādāto frāzi "can i help you?". es saku, ka gribētu uzpildīt ritenim riepu no tur tās oranžās šļaukas, jo manā riepā vairs nav gaisa. viņa izstāsta to niknajam onkulim. viņš ilgi apgrāpsta manu tukšo riepu un stāsta, ka nomainīt kameru būs tik un tik (puse no riteņa vērtības), nomainīt gan riepu, gan kameru - šitik (vairāk nekā riteņa vērtība), vēl kaut ko noburkšķ. tad apaļīgā man mēģina to pašu izskaidrot pus angliski, pus japāniski, piebilstot, ka arī, lai uzpildītu riepu ar gaisu būšot jāgaida līdz sestdienas vakaram.
tad savukārt es ieņemu amerikāņu lēdijas pozīciju (jo baltā meitene parasti nozīmē amerikāniete) un sarauktu pieri saku: what a fuck? man vajag tikai uzpildīt gaisu un es to jau sen būtu varējusi izdarīt.
niknais saritina šļauku, liekot saprast, ka tā nebūs gan. es savukārt apcērtos uz papēža un ar visu savu dzelzs zirgu speros uz pasažieru lifta pusi, neklapējot ne ar ausi apsardzes virzienā. [jo esmu ļooti dusmīga!]
bet problēma tā arī paliek nerisināta - vakars jau klāt. un man rīt no rīt uz šī transporta līdzekļa jāsēdina auklīte un jāsūta uz prefektūru. kā būt? nokārtu galvu, dūres vīkstīdama velkos gar šosejas malu - skat, autoserviss! jaunieši kombinezonos ar mangas frizūrām rakņājas pa motoriem melnu muti.
- sumimasen! - es uzsitu vienam pa plecu. - manam ritenim problēma.
šis paņem riteni aiz ragiem, atskrūvē ventiļus, piepilda abus ar gaisu, pievelk skrūvītes, nobrauc ar baltu salvetīti pār noputējušajiem ratiem, pasmaida un saka - here you are!
es, savukārt, izvelku no groziņa kastīti ar zemenēm: arigatoo, boys! un laimīgi aizminos mājās. tomēr labi, ka joprojām var atrast vietas, kas darbojas pēc dzimtās sistēmas.