un tas brīdis, kas it kā varēja būt pēdējais, ko redzu - es pēctam par to domāju - cik vērīgi es tajā ieskatījos vēl it kāpēdējo reizi jau caur miglojošos skatienu; nē, muļķības - tas nebija vērīgi - es konstanti dzīvoju ar lielu nevērību pret visu, ko zaudēju, jo savādāk jau nevar - es uzmetu paviršu pēdējo skatienu: tā bija tukša, gara kanālmalas iela, oranža un grubuļaina kā uguns apmirdzēts ar roku kalts vara katla vāks; slapjais bruģis laternu gaismā sakusa ar ciešjiem māju ķieģeļiem un melnu tumsu, principā neko nevarēja izšķirt, izņemot vara gaismu un aso trīsstūra diagonāli, par ko bildēs pārvēršas ielas; koki pilnīgi noteikti bija zaļi pašā plaukumā, tāču to nevar;eja redzēt.
es padomāju: skaisti kā parasti; un pievērsos akluma situācijas risināšanai - atslieties pret koku? zvanīt? ko teikt?

vispār man beigu galā liekas, ka es pārstāju redzēt tāpēc, ka aizvēru acis vienkārši.