viss ir garlaicīgi. amsterdamas ballītes ir garlacīgas, smukulīši ir garlaicīgi, viņu saviesīgās sarunas ir garlaicīgas (izņemot, kas nonāk līdz prustam, kurš pasludnājis dieva nāvi) un arī viņu māksla ir pa lielākai daļai tāda pļēk pļēk. visi holandieši prot zīmēt un ir sirdī mākslinieki un tirgotāji, un viņi pārdod savas bildītes amerikāņiiem, kuri, acīmredzot, nemāk zīmēt. pa vidu viņi uzaicina frustrētu franču tanti, kurai nekas nepatīk, par eksperti. nosēdina pie durvīm kalsnu surnamieti ar lielām lūpām, ielaiž telpā divas homoseksuālas veģetārietes par gidēm - tās sašutušas tikko pienāca ar galvenā eksponāta esejveda anotāciju, prasot, vai tiešām viņām tā būtu jālasa. arī kuratore to nav izlasījusi, un principā viņiem ir pajāt uz visiem tiem māklsiniekiem - arī uz tiem, uz ko nevajadzētu pajāt.
es faking te sēžu - amsterdamas vecākajā atļurbenē [this used to be jail for drunk people] ar darbiem, par kuriem pati būtu gatava maksāt tos tūkstošus un pat vēl vairāk. tas kahn & selesnick gabals ir savas cenas vērts, es gan nezinu, cik liela ir 33 ooo vērtība, bet tas izklausās pēc atzinīga līdzpārdzvojuma. tā ir dzīvā klasika man te aiz muguras, un arī vēl dažiem labiem darbiem vērtība tikai augs. aizsūtīju nafig tās vēģetārietes - ja kāds ienāks, tad es arī pastāstīšu pati. man asiņo sirds par to, kā rutīnas paviršībā pazūd vērtīgas lietas. sākot jau ar neizlīmētiem plakātiem un pasta servisu, kas negrib atvest flaijerus uz izstādes adresi. es saku, ka es pati izlīmēšu, ja jau nevar atrast nevienu citu.
un tad sākas šitie - oh, sweetie, you are over-doing, oh, darling, you are over-educated. varbūt es vienkārši esmu over. tā ka beigta jau sen un kontemplēju no aizsaules. bullshits. es neuzskatu, ka nodot saimniekiem sakoptu bāru un īres servisam tīras glāzes ir over-doing. man tas ir principa jautājums, es arī hotelī saklāju gultu. tā vienkārši ir patīkamāka komunikācija un rēķināšanās ar nezināmo cilvēku otrā pusē.