braucu mājās pa jūrmalas šoseju. jau spuldzes bija sadegtas un saule tā mierīgi atspīdēja spožajos angāros. un man tā sagribējās.. kā visiem tiem, kas mašīnās. to labklājību, to rāmo laimi tā slīdēt siltā salonā pretī saulrietam, nevis lēnām slapstīties gar peļķaino malu, kad rētainās kājas jau tā dubļiem aplipušas. iet ar visiem kopīgā straumē! celties no rīta, vilkt žaketīti, baltu kreklu un krūšturi.. paskatījos uz savu slapjo raibo kleitu, kankarīgo vējjaku un pļurīgās bikses.. tāds nožēlojams radījums kuļas pa šosejas malu. autkāsts. a varētu taču.. tāmes zīmēt, pikseļus bīdīt, galu galā projektēt stāvvietas ar dienasgaismas lampām.. tādas lielas kā pie rimi.
kaut vai uz mēnesi izbaudīt to varu, tu saimnieka apziņu, ka mašīna, māja un bērni ir tavi paša. ka tavs laiks iet pēc shēmas un tu to kontrolē. tā vēlīgi un gurdi smaidīt vakarā. es nezinu, kas īsti ir tas darbs.. man par darbu ir vairāk tāds filmu priekšstats - cilvēks aiziet no rīta pacilāts un atnāk mazliet saņurcīts un gražīgs. un tad arī svētki, brīvdienas un ziemassvētki!! - arī tie uz mani attiektos. un būtu pelnījusi. un būtu gandarījums..