Olainē
Piekritu pieskatīt drauga Ralfiņa suneni. Viņš ir devies ceļojumā uz Parīzi apciemot manu māsīcu. Neesmu drošs, kāpēc piekritu. It kā jau nedēļu būs atvaļinājums. Plānoju rakstīt disertāciju. Vismaz dažas lapas. Un ar suneni kopā varētu būt dzīvīgāk. Tumšajā novembra mēnesī Olaines mājā.

No rīta sunene pieceļ ar skaļu riešanu. Līdz ar pirmo gaismu ejam pastaigāties. Nekur tālu nevar aiziet. Pāri upei jau Jelgavas šoseja. Atliek vazāties gar upi. Apmest apli gar baznīcu un paskraidīt pa aizaugušu pļavu, kur Olaines pašvaldība izplānojusi jaunu privātmāju rajonu. Pēc pastaigas palaižu suneni izskrieties pa dārzu. No šķūņa ienesu mājās malku. Priežu pagales nokaisītas ar smalkiem koka putekļiem kā pūdercukurs uz zaķaušiem. Droši vien mizgrauži. Iekurinu plīti. Siltums nav pašsaprotams. To es iegūstu ar piepūli. Uzlieku kafijas tējkannu. Virtuve piepildās ar kafijas smaržu. Vēl neesmu galīgi atmodies. Noceļu no plaukta atkusušu teļa stilbu. Iemarinēju pusdienām pussaldā baltvīnā. Sasmalcinu rozmarīnu un timiānu. Mamma pirms pāris mēnešiem atveda pusi no piena teļa. Gabalus toreiz salikām saldētavā. Smaržo pēc dienvidu zemēm. Nospiežu gaļu ar mazu laukakmeni, zem kura palieku smalku porcelāna šķīvi. Malkoju kafiju un lasu Margitas Gūtmanes dzeju. No sākuma pirmo viņas krājumu. Iznāk 1971. gadā. Debijas darbs - "Ēnu spēles". Viņai toreiz bija divdesmit astoņi gadi.

"noteic atgriešanos,
dienu no dienas
tālāk klūpot
svārstīgo svītru.

es esmu
vērsusies uz mājām,
izlauzusies no paļāvības;
kāda līgana ēna,
kas neprasīja
būt.

es esmu
uz mājām vērsusies skaņa.
atradinos klausīties.
klusāk un klusāk
skan mans vārds.
apklusti. kādreiz
tevi skars nojauzdama elpa,
kuŗai klusums būs
sakropļots čuksts." (32.lpp.)

1971. gadā tiek parakstīta Berlīnes vienošanās. Četras okupācijas varas - Francija, Anglija, PSRS un ASV, apliecina Berlīnes īpašo stāvokli. Kļūst skaidrs, ka Rietumberlīne nepieder pie Vācijas Federatīvās Republikas. Tajā pašā gadā komponists Endrjū Loids Vēbers sacer "Jēzus Kristus - superzvaigzne". Nodibinās starptautiskā Greenpeace organizācija.

Gūtmanes dzejā tāds pelēkums ar dabas motīviem. Robežas. Necaurredzama migla. Mūris. Bet tiešām, ko redzēt? Izrautai no dzimtenes 1945. gadā ar pēdējo vilcienu no Jelgavas. Nepilni divi gadi. Māte palika Latvijā. Nepaspēja. Margita ar mātes māsu dodas bēgļu gaitās uz Vāciju.

1976. gadā iznāk otrais krājums "Kas zinās stāstīt". Grāmatu vēl neesmu saņēmis no krātuves.

Bet man uz rokām ir 1981. gada dzejas krājums "Klusuma robežās". Tad M. Gūtmanei bija trīsdesmit astoņi gadi. Trīs gadus vairāk nekā man šobrīd. Pasaulē turpinās karadarbības. 1980. gada 21. septembrī Irāka iebrūk Irānā. Galvenais strīda objekts ir nafta. Tas ilgs vēl astoņus gadus. Prasot daudz upuru. Noslēgsies neizšķirti. Tajā pašā gadā iznāk Umberto Eko "Rozes vārds", bet 1981. gadā Lielbritānijā salaulājas princis Čārlzs ar lēdiju Diānu Spenseri. Mūzikas industrijā parādās pirmais CD.

"Klusuma robežās" iznāk Zviedrijā.

"mani vārdi no drupām
no barakām
mani vārdi kā aizmesti cigarešu gali
pacelti
pat ne slepeni
aiz bada
aiz slāpēm

mani vārdi nokautie
aizmirstie
pie atkritumu kaudzēm
ceļā un pusceļā
grāvmalēs
izvarotie
draudzes namos
pārpalikumos
mielēs
groziņu vakaros
citu pārdzīvotie
nodzertie nodrāztie
novazātie
līdz apnikumam
aizmestie atstātie
tīšu prātu
aizmestie aizmirstie
manī dzimst un krājas
kails sākums
uz balti noberzta galda" (11.lpp.)

Nākamo lasīšu dzejas krājumu "Dzejas". Iznāk jau 1991. gadā.