Notikumi [entries|friends|calendar]
vils_rifkes

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Mākoņi [01 Oct 2020|11:26pm]
Istabā nesteidzīgi ieplūda rīts. Tumšs rīts. Atveru logu un ieelpoju lēni trūdošu koku lapu smaržu, drēgnu un rudenīgu. Šodien es neģērbjos un netaisos uz darbu. Novelku maksimāli ilgi brokastis. Ieslēdzu datoru un kustinu bezvadu pelīti pret biksēm stāvot virtuvē. Imitēju, ka strādāju pie ekrāna, lai dators nepaspēj iemigt. Kurjers atved pasūtīto pārtiku sarkanos maisos. Darbs iezogas manā privātajā telpā. Tas drīzāk iespiežas šaurajā hruščovka ar saviem pārdošanas plāniem, excel tabulām un stabiņiem. Iedzeru siltu tēju. Jau pāri diviem. Pa kuru laiku? Tikko piesēdos pie galda. Aiz loga slīd mākoņi, balti un izkaisīti, tie plūst sava ritmā. Tie ir pakļauti vēja plūsmai, taču izskatās tik brīvi. Tālāk par debesīm tāpat tie netiks, brīvība ir spējā pārvērsties par lietus lāsēm. Pārtapt par ko citu nekā tu esi tagad. 
Vibrē telefons. Lekcijas notiks tiešsaitē. Kāds apslimis, kāds ies uz pārbaudēm. Nevar riskēt. Darbs mājās. Lekcijas mājās. Veikals pieved ēdienu. Kad es pārtapšu par to, kas es neesmu tagad?
post comment

Ceremonija [16 Sep 2020|11:23am]
Cik vēl dziļi mežā? Ceļš paliek šaurāks. Mazais, baltais golfiņš, ko Ivans iesauca par balodīti, šūpojās atsitoties pret bedrēm. Un es kopā ar Pārslu un Ivanu šūpojamies līdzi mašīnas salonā. Pārsla, smalka auguma meitene ar zaļākajām acīm, ko esmu redzējis, paņēma līdzi četras somas, divus guļammaisus un bērnības atmiņas ar māti. Ivans, dūšīgs vīrs ar pieklājīgi garu bārdu, paņēma smirdīgu franču sieru, sagrieztu meloni un rozīnes. Man līdzi ir nepatika pret sevi. 
Jūrnieku mājiņa pildās ar sabraukušajiem viesiem. Divi, četri, desmit. Divpadsmit. Esam divpadsmit, kā gada mēneši. Katram mums ir sava sezona, kurā dzīvojam. Esmu ziema. Sniegs, kurš nekad nenokūst. Kāda meitene visu laiku smejas. Viņas sezona ir pavasaris. Agrs pavasaris, kad spīd saule un ābeļu ziedi nenojauš par salnu. Melīgs pavasaris. Sēžam aplī, kā gada cikls, kā dzīves rats. Katrs nosauc savu vārdu. Pasākām nodomu šamanim. Mums pa vidu altāris ar svecēm, kristāliem un figūriņām ar smaidiem. 
Mēs dzeram novārījumu. Es dejoju, Ivans griežas uz grīdas un sapņos ēd sieru, Pārsla dzied maigi jo maigi. Tā varētu skanēt dvēsele. Es iekrītu starp pasaulēm. Senču pasaule, tēvi un mātes, visi sanākuši kopā. Stāstu, ka sevi nepieņemu, tēloju līdzi darba kolēģu un vecāku priekšstatiem par sevi. Dzīvoju svešu dzīvi. Senči mēmi skatās uz mani. No ēnas iznāk Aļoizs P., vecvectēva brālis. Viņš nomira vientulībā. Nekad neapprecējās. Viņš mīlēja, ko nebija pieņemts mīlēt. Lauku zaļumballē vīri meklē saldākās lūpas un kuplākās krūtis. Aļoizs sēž uz beņķa, svīst no bailēm un iekāro Buļļu mājas Edžu. Aļoizs dzer alu, lai noslīgtu bezsamaņā. Un pēkšņi kājas ceļas un iet pie Edžus. Rokas, tās nepaklausīgās rokas, vijas ap viņa kaklu, kā kaunu nepazinuši mežvīteņi ložņā gar svešu sētu. Apkārt tik skaļš, ka iečukstēs nedaudz ausī “labvakar”, bet lūpas atsitas pret vaigu. Tad Buļļu mājas Edžus dūre atsitas pret Aļoiza vaigu.  Mūzika apklust, Aļoizs izspļauj sarkanas siekalas. Kā maigums var būt tik sāļš?Atžirgst un sit pretī. Kā maigums var būt tik sāpīgs? Līdz Edžus spārda Aļoiza seju ar zābaku. Citi vīri viņu novelk malā. Mīlestība ir ievainojama. Es satiku Aļoizu. Viņš paspieda man roku un iečukstēja ausī “Tu esi, kas Tu esi”. 
Aiz mūsu šamaņu mājas loga aust rīts. Citi aplītī vēl elš un pūš. Pieceļos kājās un dejoju pie dziesmas, kura skan galvā. Dejoju kā to darīja senči pirms manis. Mīdu un bradāju tepiķīti, uz kura gulēju. Dauzu pēdas pret grīdu un kliedzu “Es esmu, kas Es esmu”!
2 comments|post comment

Asmutirte [11 Sep 2020|03:06pm]
Pabeidzu un tikko nosūtīju kolēģiem stāstu "Asmutirte". Esmu brīvs un Asmutirte arī.
post comment

Mēs [10 Sep 2020|10:31pm]
Profesors pārcēla lekciju uz bibliotēku. Uz nacionālo, kur notika dzejas dienām veltīts pasākums. Zālē raiba publika uz pelēkiem koka krēsliem. Jauni skolēni. Viņu skolotāji. Apsēžos blakus skaistai un garai sievietei, kā tornis ar sporta apaviem. Viņa rediģē tekstu ar mazu zīmulīti pasvītro vārdus. Izvelku no somas kolēģu stāstus. Sēžu un pasvītroju teikumus ar komentāriem: cik banāli, pārspīlēti, pārāk saldi. Mikrofonā puisis ar balsi atver vakaru. “Neļauj mums strādāt!” viņa pagriežas pret mani. Padomāja, ka esmu redaktors? Skolotājs? Rakstnieks? Tā arī neatklāju, kas ir šie “mēs”.
2 comments|post comment

Skolas diena [07 Sep 2020|11:32pm]
Pirmā skolas diena. Augstskolas diena. Nelielā auditorijā esmu kopā ar deviņām meitenēm un pasniedzēju. Sākas iepazīšanās. Visas saka, ka ir beigušas filologus. Pienāk mana kārta runāt. Filologu acis urbjas cauri līdz kaulam. Pirms lekcijas Drogās nopirku tualetes dezodorantu, tā kā soma un viss man apkārt smaržo pēc ķīmiska un uzbāzīga citrona. Es saku, ka esmu šajā ēkā otro reizi: pirmo reizi, kad parakstīju līgumu un esmu tagad. Daži smiekli. Viena meitene piesaistīja uzmanību. Uzreiz iedevu viņai iesauku- filosofe. Kad viņa runāja likās, ka viņa tūlīt sabruks, jutās neērti un rīvējās uz šaurā krēsla. Uz galda dažas saburzītas baltas lapas bez pildspalvas. Ieplīsusī melnā zeķubikses līnija virs kurpēm filosofi pataisīja tik sievišķīgu un trauslu. Bērnībā esot lasījusi grāmatas par slepkavām un miroņiem.
4 comments|post comment

Skola [05 Sep 2020|06:22pm]
Skolas ēdnīca smaržo pēc mammas. Ceptu kotlešu dūmi, varītu kartupeļu garaiņi, vaniļas cukurs pie ķiseļa. Sestās C klases galds ir pie loga, es vienmēr sēžu ar muguru pret aizskariem. Audums ir tik pat maigs kā mammas rokas. Ja dažreiz logs ir atvērts, audums nobrauc gar muguru kā pieskāriens. Labu apetīti, audz liels un stiprs, dēliņ, kā tētis. Kad tēvs aizdzēras, starp ceturto un piekto stundu es ēdu brokastpusdienvakariņas.
post comment

Zemūdene [04 Sep 2020|06:20pm]
Tēvs vārtījās pa grīdas dēļiem, kā rullis pa pīrāgu mīklu. Mammas nav, nav pīrāgu. Ir rullis. Tēt, kur tavs krekls! viņš atbalstās uz elkoņa, lai paceltu smagos plecus. Acis kā zemūdens skeneri meklē pudeli, es esmu kā aizberga šķērslis viņa brīvajam peldējienam bezdibenī. Celies augšā! es kliedzu uz iekšu. Ki-ke-ri-gū! Ki-ri-gū! Ri-gū-ū-ū! viņš medās. Tu mazais gailis! Kas tev, ko prasa! viņš nokrīt uz muguras, zemūdene iegrimst miegā.
post comment

Kūkas [03 Sep 2020|09:37pm]

-Ausmaaa, Ausmaaa-aaa! Neatstāj mani šeit,- Kirils brēca un asaras bira no sīkā puikas vaigiem. Istabas vidū uz spīdīgā parketa gulēja izklāta mīksta sega. Kirils pirms piecām sekundēm mierīgi braukāja koka bānīti pa saburzītās segas vagām. Ausma piecēlās, lai aizietu uz virtuvi un nogrieztu cepeškrāsnī 180 grādos cepušos Misisipi dubļu kūku. Recepte no viņas mīļākās Ketrīnas Stoketas grāmatas Kalpone. Šokolādes smarža no lejas stāva lēni ieplūda bērnistabā, piepildot plašā koridora galeriju. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, citādi mīkstie dubļi pārvērtīsies sausā izdegušā Amerikas prērijā. 
-Māster, Kiril,- Ausmas tonī pazibēja sarkasms,
- Jūsu dēļ, tūlīt, tūlīt piedegs pusdienu deserts. Tā! Skaļi skaitiet līdz desmit, pēc katra cipara sakiet “Misisipi” un tā, lai es dzirdu no virtuves! 
-Viens Missssisss,- Kirils šņukstēja un klusi norunāja vergu upes nosaukumu. 
-Es nedzirdu,- no kāpnēm vēl paspēja nobļauties Ausma. 
-Divi, Misissssipīīīīīī,- Kirilis jau centās, cik varēja. Arī viņš beidzot sajuta deserta smaržu iezogoties deguna nāsīs, mutē saskrēja siekalas. Viņš burtiski redzēja, kā ar sudraba karotīti noplēš kūkas maliņu, ērti iekārtojies savā krēslā pie virtuves galda. 
-Trīs, Missaapapa,- Kirils piemirsa upes nosaukumu un prātā kūka jau burtiski izkusa mutē, maigais biskvīts bija tik mīksts, ka tas vārgi turējās uz karotītes nesadaloties. Viņš iedomājās, ka Ausma no cepeškrāsns izņem arvien jaunas un jaunas kūkas un piepilda visu virtuves garo galdu. Katrai kūkai ir sava karotīte. Ausma lēni ielej ledus tēju Donalda Daka krūzītē. 
-Četri, Misipipi,- puisēns jau ēda otro gabaliņu no citas kūkas. Ausma ieskrēja virtuvē kā skrējējs pie finiša līnijas. Piesteidzās pie cepeškrāsns, ātri paķēra virtuves cimdus un atvēra plīts lūku. Baltie dūmi iesitās sejā. Viņa izvilka melno ogli un nolika uz galda. 
-Astoņi, Misisiiiipiiiii.- Kirils atkrita uz muguras un sāka dauzīt sandaļu papēžus pret grīdu.
post comment

Vieta [03 Sep 2020|08:59am]
        Bēniņos mēs nogrūdām visu, kas vairs nav vērtīgs. Mēs iestūmām tur vecāsmātes pirmās laulības gultu. “Pārāk smuka, lai izmestu,” saka tētis, “paskaties uz tiem grebumiem, roku darbs.” Salikām pūra lādē omes izšūtās sedziņas, ar ziliem rudzupuķu diedziņiem. Manis dēļ tu tautieti. Neaumiesi zābakos. Kad patiksi tad aiziešu. Atnac liepu vizītēm. Uz sedziņām mazi rūķīši vāra zaptes un iesāla gurķus. Satinām ruļļos garās kokvilnas strēmeles, izšūtiem ar krāsainiem auglīšiem- ķiršiem, vīnogām, āboliem, bumbieriem un plūmēm. Ar tiem ome dekorēja virtuves finiera bufetes malas. Uz to, ko nepaceļas roka izmest, mēs nostūmām bēniņos. Veco ladas video kameru, sēņu grozus un gumijas zābakus, bez omes vairs neviens nesēņo. Tam nav laika. Babītes vecās gleznas iestūmām stūrī, atstutējām pret sienu ainavu ar sēru vītoliem un otru ar baltajiem bērziem purvā. Uz audekla bija daži caurumiņi, mamma teica, ka tie bija ložu caurumi. To zina tikai purva bērzi un zaļais koka rāmis. Pa gludo dēļu grīdu mētājas sīpolu čaumalas. Ome rudenī norautos sīpolus žāvēja bēniņu siltajā gaisā. Uzguļos uz izjukušās laulības gultas. Virsū ir akurāti salikti kartoni no kastēm. Papīrs smaržo pēc liepziediem un piparmētras. Uz tiem mēs žāvējām tējas. Tagad tie glabā tikai smaržu. 
           Blenžu grieztos, aiz sijas aizspraustas mazas verandas logu līstītes, noēvelēti dēļi, koku kāti priekš slotām, lāpstām un dakšām. Te ir viss nostumts. Tā es sēžu mājas zemapziņā. Ar acīm meklēju kādu brīvu vietiņu, kur uznest un nobāzt vecās grāmatas, guļamistabas spoguli un datora procesoru. Ja nu kādreiz ievajadzēsies? Gulta ir cieta un neērta, tāda pati, kā omes laulība. Skatos apkārt uz vecajām, nostumtajām mantām, it kā gulētu muzejā. Bēniņos var atstāt un nostum visu, neviens neaizrādīs. Sienas ir nepabeigtas, apmetums nekārtīgi apmests, apkārt dzelteno ķieģeļu skurstenim atstutēta izdegusī plīts dzelzs virsma. Dzelzi rūda ar uguni. Arī dzelzs piekūst. Varētu šķists, ka mantas ir samestas, taču tās ir saliktas loģiskā vēsturiskā secībā, vecākās mantas ir dziļāk bēniņos pie mazā lodziņa uz jumtu, jaunākās tuvāk bēniņu durvīm. Caur šauro bēniņu logu var izlīst uz jumtu un naktī skaitīt zvaigznes uz vēsās papes. Taču, lai tiktu līdz jumta lodziņam, jāiziet cauri sastumtajam mantām. Caur vēsturi uz zvaigznēm. Nogrūžu malā opja karakula ziemas mēteli, viesistabas lustru un dēļu atgriezumus. 
          Ja tu ienāc bēniņos, tev kaut kas jāatstāj, tas ir nerakstīts likums. “Ko tu šodien atstāsi pie manis? Kas tevi nospiež? Par ko tu priecājies? Dzirdēju kā tu smejies lejas stāvā. Izstāsti joku! Šodien arī bļaustīsies un vicināsi rokas gaisā?” Saka bēniņi. Sabīne, Aija, Inese, Andrejs, Dana, Kristīne, Ivo, Iluta, Viktors. Māsīca, draudzene, māte, draugs, zaudēt nevainību, līgava, emo, skolotāja, vectēvs. Visi noglabāti bēniņos, ja nu kādreiz ievajadzēsies.
2 comments|post comment

Daba [01 Sep 2020|12:30am]
Laivas peld pa upes virsmu. Daži vēzieni ar airu sašķeļ ūdens ņirboņu un mēs ar G. virzāmies uz priekšu pa Braslu. Stāvi krasti, oranži kā saulrieti, ieskauti mežonīgā sūnu un ķērpju jūrā. Maza eglīti, gredzenā savērptā stumbrā turas pie klints ar dažām saknēm, kailām un redzamām. Izstāsti man savu noslēpumu, kā? Spītējot apstākļiem, tu zaļo, kamēr citi koki nokalst puķu pļavās. Mūsu laiva uzsēžas uz sēkļa. Neredzamie zemūdens akmeņi. Viens paņēmiens- pabraukt atpakaļ. Otrs paņēmiens- asiem un spēcīgiem vēzieniem laivā svārstīties uz priekšu. Atkāpies vai cīnies. Nav viena paņēmiena. Katram sēklim savs. 
Ieplūstam no šaurās Braslas Gaujā. Gar krastu mūs sagaida sudraboto vītolu rinda. Kā dabas sastādīti, lai izceltu Gaujas krastus. Kā tik plata un varena upe var būt tik sekla? Ārējais izskats tik maldīgs. Izvelkam laivu un atgriežamies pilsētā.
post comment

Sistēma [25 Aug 2020|12:15am]
Smagas lietus lāses dauza strauji plūstošo straumi gar ietves malām. Ūdens lēni ieplūst kanalizācijas restēs, lai nestos tālāk zem ielām, tumšās caurulēs uz attīrīšanās iekārtām, tad var būt uz jūru? Vai arī paliks iesprostots pilsētas čuguna trubās, plūstot no dzīvokļa uz dzīvokli, un ieraudzīs gaismu uz īsu brīdi, kad kāds atvērs krānu, lai nomazgātu netīros traukus vai sasvīdušo un tik cilvēcisko ķermeni. Mēs arī nolīstam no debesīm? Tad izejam cauri visai sistēmai, lai atkal kādā brīdi atgrieztos dabas ciklā? 
Kad lietus lāses paliek pavisam sīkas, izlienu no slēpņa zem koka un skrienu uz ofisa durvīm, lai tiktu iesūkts stiklotā biroja ēkā.
2 comments|post comment

Cilpa [18 Aug 2020|10:02pm]
Sapņoju, ka lidoju. Drīzāk sapņoju par sajūtu, ka lidoju. Staigāju pa ielu gar liepām un paceļos gaisā. Koku zari, elektrības vadi un māju jumti paliek pie kājām. Atmostos pavisam viegls, kā izvēdinājis galvu. 
 Satieku uz ielas bijušo vadītāju. Sīka auguma vīrieti, kuram iekšā sēž bravūrīgs un lecīgs puišelis. Līdzīgs kauslīgajam Ļoškam no mana bērnības pagalma. Ļoška varēja izdomāt visādas provokācijas. Aizmest slieku aiz krekla. Iegrūst dīķi, kad ķerām kurkuļus plastmasa spirta pudelē. Man spirta pudeļu bija daudz mājās. Ome nedēļā atveda divas pudeles no tirgus. Uzlēja uz karotes šķidrumu un aizdedzināja. Ja viss izdega tā bija laba zīme. Ja palika šķidrums, tad šķaidīts ar ūdeni . Un viņa lamāja armēņus. Mosiks bija armēnis, ar skaistāko māju ciematā. Viņam arī bija skaļš mopēds. Viņa vecākā māsa mūs cienāja sestdienās ar jēra sašliku uz baltmaizes. “Dieva jērs, kas nes pasaules grēkus. Apžēlojies par mums.” Svētdienas ar omi pagāja baznīcā. Mise notika sīkā, brūnu ķieģeļu baznīcā trijās valodās, poļu, krievu un latviešu. Joprojām varu noskaitīt Tēvreizi poliski. Vēlāk mācītāju nosūtīja uz Poliju. Pārāk cieši bija ieķēries mūķenē. Māsas pēc tam izveidoja lauku mājā pie baznīcas rehabilitācijas centru vīriešiem, kuriem bija problēmas ar alkoholu. Taču kaimiņu Stasa točkas klienti nesamazinājās līdz brīdim, kad viņam nodedzināja māju. Ome pie viņa sievas vēl pirka pienu un biezpienu. Kad uz Rīgas ielas satiktais vadītājs, priecīgs un mierīgs, beidza stāstīt, kā izceļoja Austrumeiropu ar motociklu, paķēru veikalā biezpienmaizīti un gāju uz ofisu. Pa ceļam uz kādas mājas sienas uzpūsts grafiti un zem tā paraksts- cilpa.
post comment

Zupa [12 Aug 2020|10:57pm]
Griežoties uz labā sāna atmodos. No auss izkrīt Iphone austiņa. Skan Tibetian Monks Chanting OM. Aiz loga pirmais tramvajs švīkā sliedes. Rīts izpludina istabā samtainu gaismu. Mūki Tibetā, šādos rītos, varētu ducināt mantras, ar pirkstu galiem braucot pa svēto rakstu rindiņām. Aizmiegu un atmostos pēc divām stundām. Rīts ir piepildīts ar mašīnu motoru trokšņiem. Gaisma ieplūst atklāti, tieši un bez noslēpumiem. Virtuvē sāk rūkt kafijas moka. Sākas darba diena. Ielas ir tukšas. Ātri ierodos darbā. 845 nelasīti epasti pēc atvaļinājuma. Uzspiežu ar peles labo taustiņu mark all as read. Ātri piebirst jaunas ķibeles, ciparu diagrammas un ekseļu tabulas. 
Vakarā sagriežu skābenes, kartupeļus un ieberu dažas saujas grūbas katlā. Skāba kā vēsture. Bieza kā zemnieka āda. Zaļš purva akacis. Iemetu bļodā krējumu un apēdu atmiņas.
post comment

Sapnis [10 Aug 2020|12:13pm]
Mēs atbraucam un atvedam vakaru. Iespējams, mēs nekad neesam aizbraukuši. Visas ciltis, senie dievi, svētie augi nekad nevienu nav pametuši. Deg ugunskurs, dzirdu kā čīgā sienāži. Mēness gaisma ieplūst caur apaļo jumta lodziņu. Apguļos uz muguras. Jūtos sastindzis laikā. Eju cauri visiem dzīves notikumiem un cilvēku sejām. Tik daudzus no viņiem esmu pārpratis, lūdzu piedošanu. 
Vēroju kā prāta telpā uzpeld notikums no bērnības, kad apdedzināju kreiso roku pie uguns nokaitētas dzelzs mucas virsmas. Dzirdēju, kā mazais puika raudāja, pazudis savās sāpēs. Atradu mazo, raudošo puisīti un saku viņam, ka tu esi tik drosmīgs. Tā notika, tu apdedzinājies. Jautāju viņam kāpēc tu pieliki roku pie uguns? Puisēns atbildēja, ka mammas dēļ. Viņai jāiemācās atbildība būt mātei. Savelku savu kreiso dūri un sajūtu rētu pāri visai plaukstai. Puisēns pasmaidīja un redzēju mirkli, kā viņš pieskaras metālam, taču tas nebija vairs metāls, bet mana kreisā roka cauri uguns liesmām. Mēs savienojāmies. Puisēns teica, ka pie manis vienmēr uz plaukstas paliks viņa drosmes amulets un es to vienmēr nesāšu sev līdzi, lai kur es ietu pa dzīvi. Es raudu un nevaru rimties, asaras plūst pāri vaigiem. Tad vīzijā pienāca tētis, kurš miris pirms divdesmit četriem gadiem. Smaidīgs un starojošs. Palūdzu, lai viņš kļūst par manu sargeņģeli un viņš atbildēja, vienmēr un visur. Pamanīju, ka aiz muguras stāv vesela dzimta. Omes, opji, mammas un tēti, katrs savā rindā, tad visi vienā brīdī sanāca kopā un sāka lēkāt un dejot viens ar otru, smējās un priecājās. It kā viņi viens otru pazītu un nekad nebūtu šķīrušies, vai dusmojušies. Pamanīju, ka dzimtā nav atnācis opis, kas nebija mans bioloģiskais vectēvs. Pasaucu un opis pienāca. Viņa āda bija sapuvusi, sačervelējusies kā sausa rudens lapa. Viņš atgādināja šausmu tēlu. Es viņu apskāvu un teicu, ka man vienalga, kā tu izskaties, es tevi mīlu un esmu tik pateicīgs par visu un lūdzu, piedod man, ka nebiju tāds bērns, kādu tu sagaidīji. 
Jau uzausa rīts, šķita, ka pagājusi stunda. Pamodos no aktīva miega. Izstaipos un izeju pļavā. Apguļos zālē uz vēdera. Dzirdu kā palido garām stārķis, šķita, ka viņa spārni pieskaras mugurai. Koncentrējos uz tagadni un šo mirklī. Tikai sajūtas. Kad aizvēru acis prāts visu laiku, kaut ko radīja prāta telpā, taču tas viss bija mākslīgs, kā preces no Ķīnas, nevajadzīgs un tehniskas. Sajutu, kā tas ir dzīvot tikai ar pratu bez sirds. Atveru acis un turpinu klausīties dabā un sajūtās. Prāts ir vīrišķais spēks, tas ir aktīvs un spiež. Sirds ir sievišķais spēks, tas ir pasīvs un mīlošs. Tēvs un māte. Es būvēju tiltu starp abiem. 
Otrajā naktī redzēju G., kā mēs nevecojam kopā, kad mums ir simts gadu. Mūsu āda jau ir veca, taču nav pazudis smaids no acīm. Mēs abi it kā gulējām slimnīcā, droši vien, ka vairs nevarējām pastaigāt. G. turēja manu roku un es viņa. Dažas sekundes un mūsu abu vairs nebūs. G. acis satumsa, taču siltums un labestība no acīm palika, to man nāve nevar atņemt un es smejos, un arī izgaistu. Tad redzu, ka piedzimstu un esmu mazs bērns. Mani arī ar mazo G. saliek kopā kādā bērnu dārza grupiņā. Es it kā viņu atpazīstu. Tad kā paātrinātā filmā redzu, kā G. apprecas un viņam ir bērni. Viņš strādā par vilciena vadītāju. Nākamā dzīvē mēs tiekamies citās lomās. Jo mēs esam viens veselums. Viens pieredz otru, taču mēs esam viens vesels. It kā es skūpstu otru, taču skūpstu sevi. Mēs sadevāmies rokās un sasprāgām tūkstoš zvaigznēs. Viss ir priekš tevis. Sāku sarunu ar sevi un sevī. Jautāju pirms piedzimšanas, vai man darīs pāri? Tad man atbildēja, jā noteikti! Apsolu! Vai manu sirdi bradās ar kājām? Man atbild, protams, oi, kā jā! Labi, tad esmu gatavs piedzimt, lai būtu bezgalīgs, mainīgs un mīlošs. Un turpināt kustināt matēriju, jo gaisma tā dara.
3 comments|post comment

Enerģija [06 Aug 2020|12:12am]
Pilnīgi skaidri dzirdu, ka kaut kādos sieviešu kursos viņām māca:”Šī diena pieder Tev! Esi koķeta un izlaid savu kaisli uz āru! Atrodi somiņā sarkanu lūpu krāsu un uzkrāso lūpas.” Neko daudz viņām neiemāca, vienīgi kā aizkrāsot savu nepārliecību. Rindā pēc franču kruasāniem stāv kāda meitene. Tumši, gari mati, skumjas un nogurušas acis, puķainā blūze uz pleciem izskatās kā uzkārta uz augšdelma kauliem. Nopērku tēju, kanelu un gaidu, kad kalsnā meitene iznāks no tualetes, lai varu nomazgāt rokas. Tik ilgi gaidu un skatos cauri logam uz ielas reklāmas stabu. Viņa iznāk mierīgi un graciozi. Raidu pārsteigtu skatienu, kurš kliedz “Ko tu tik ilgi?” Viņai uzkrāsotas sarkanas lūpas. Kamēr viņa atšifrē manu skatienu “Viņš tevi pamanīja!” Nodomāju “Tu neesi luksofors, pie tevis nav jāapstājas.”
Iemaldos kādā psiholoģijas lekcijā. Četrām no divpadsmit ir sarkanas lūpas. Ja viņas uzkrāsotu lūpas zaļas vai zilas būtu oriģināli. Harleja Kvinna (Harley Quinn) ir visnotaļ seksīga. Vēlāk satiku I. un viņa sāka stāstīt, ka apmeklē sieviešu skolu. Ir semināru cikli, kur katrs maksā ap piecdesmit eiro. Ja kādai no viņām nav naudas, nekas, var norēķināties savādāk: pierakstīties uz bērnu pieskatīšanu vai uzkopt māju Sieviešu skolas vadītājām. Jautāju I., ko īsti māca sieviešu skolā? Viņa ieurbjas ar skatienu, it kā nebūtu tā jau skaidrs: “Būt par sievieti! Kā atbrīvot sievietes enerģiju.” Domāju, kā es atbrīvoju vīrieša enerģiju? Audzēju bārdu, dažreiz paskaldu malku, pieskrūvēju plauktu un uznesu smagus iepirkuma maisus uz ceturto stāvu. Vīrieša enerģijas formula varētu būt īsa. Fiziskais spēks + Racionāla spriešana = vīrieša enerģija. Pēc sarunas prātoju, ko nozīmē būt vīrietim. Pirmie vārdi, kas nāk prātā ir karavīrs, drosme. Bet Žanna D’Arka arī bija drosmīga un vadīja karavīrus, viņa bija sieviete. Vēlāk uzrakstīju I. īsziņu: “Var būt Tu esi personība un tad sieviete?” Uz ko I. man neatbildēja, jo droši vien lasīja Uģa Kuģa grāmatu par attiecībām.
4 comments|post comment

Smilgas [30 Jul 2020|10:33pm]
No vectēva palika mantojumā nepabeigta divstāvu māja un astoņdesmit četrus gadus veca ome. Par abiem jāparūpējas, lai nesabrūk. Otrās pakāpes brālēns R., kura vecāmāte dzīvoja pabeigtā un lielākā ēkā pāri upei, ar vientiesīgu ielas nosaukumu Upes iela, mantojumu saņēma pirms pieciem gadiem. R. dzīvo Rīgā, kamēr Upes ielas māja noaug ar vīnogu stīgām, siltumnīcā aug nātres un dārzs aizaudzis ar smilgām. Ierados pie R. no rīta. Atvedu zāles trimmeri un kanniņu ar benzīnu. Ar grūtībām atvēru vārtiņus. Agrāk, pirms pļavas, dārzā auga rozes, tante ērkšķainos augus ieziemoja ar egļu skujām un rozes pret gādību atbildēja ar ziedošu skaistumu. Nodomāju, ka sīkstās smilgas vairāk raksturo A., sievieti, kura izturēja izvešanu un dzīvi Sibīrijā. Un rozes neizturēja pat vienu ziemu bez apsegšanas. Cik ziemas izturēja tante? Pāri sētai pamanīju glīti nopļautu un iekoptu zāles mauriņu ar krāsainām lauvmutīšu dobēm. Paraugdārza saimniece skatiens urbās manī caur verandas aizkariem, kuri izskatījās tik plāni un caurspīdīgi kā marle. Pretī nāca R., sasveicinājās un pastiepa priekšā netīro roku. 
-Tā vecā sūdzējās, ka izsauks policiju, lai uzliek sodu,- viņš pameta galvu uz sānu,-visu pametu un atbraucu tēlot laukstrādnieku! 
-Svaigais gaiss tev nāks par labu,- centos viņu mierināt. 
Parādīju R. kā iedarbināt trimmeri un atstāju vienu pašu ar smilgām. 
post comment

Atvaļinājuma paradokss. [28 Jul 2020|11:16pm]
Būdams atvaļinājumā baidos, ka brīvdienas ātri beigsies. Jo vairāk baidos, jo ātrāk dienas paskrien. Tempus fugit.
post comment

Elektrība. [26 Jul 2020|12:10am]
Smērēju pa istabas sienām špakteli kā sviestu uz maizes. Uzlieku balto masu uz ķelles un noklāju pelēko cementu. Jaunā pasaule aizsmērē veco opja cementa apmetumu. Pēc tam, kad izmetu lakoto brūno skapi, vēl palika šīs sienas, kā liecinieces, ka mājām kādreiz ir bijis cits saimnieks. Kalts viegli pārsit raupjo sienas ādu un izcērtu šauru eju elektrības vadam desmit centimetrus virs grīdas. Iestūķēju elektrības kabeli jaunizveidotajā padziļinājumā. Kāds lepnums, pats esmu savilcis elektrības vadus un salicis rozetes. Es un skolotāja google
Elektriķis ierodas pusstundu agrāk nekā norunāts. Jauns vīrietis ar nogurušu seju un izteiksmīgi zilām acīm, ka divi lazurīta akmeņi. Aicinu ienākt. Parādu uz trīm pašrocīgi ievilktām rozetēm. Un izkrītu eksāmenā. Lazurīts atrod divas kļūdas. Bēniņos ievilkto vada galu, kur kādreiz būs lampa satinu kopā, nevis katru krāsaino vadiņu atsevišķi kabelī. 
- Šī kļūda izsistu korķus visā mājā,- viņš pareģo un pēta otro rozeti pie kājām. 
- Es jau neesmu elektriķis, es vēl..- nepabeidzu teikumu, kad eksaminātors atrada arī nākamo kļūdu. Izejam cauri viesistabai un virtuvei. Lēni atveru durvis uz mazu būceni, kur pie sienas rēgojas dzelzs durvis ar sarkanu elektrības simbolu. Elektriķis knibinās dažas minūtes, pakomandējot iededzināt katrā telpā griestu lampas. Saprata, kā strāvā virzās no skapīša pa māju, pievienoja novilkto vadu un otrā stāva istabā iedegās gaisma. Samaksāju un atvadoties pasmaidīja, aicinot mani nevilkt vairs elektrību. Labāk pieaicināt speciālistus. Neveikli pasmaidīju pretī un nodomāju, ka par maz laikam samaksāju.
3 comments|post comment

Trīs kapeikas [20 Jul 2020|11:28pm]
Diena lipa kā krekls pie sviedrainas muguras. Karstums! Lēni suta mani nospieda Hruščovkas divistabu dzīvoklī. G. piecēlies agrāk un sāka atlauzt no betona grīdas sadrupušos koka dēļus blakus istabā. Vārtos palagos. Klusi dūc ventilators, kas izskatās pēc ovālas jumta antenas. G. Iznāk no istabas apputējis ar vēsturi un rāda plaukstā trīs kapeiku monētu: starp divām labības vārpām, iesprostots trijnieks, zem cipara tūkstoš deviņi simti piecdesmit. Negaidīti agri oktobrī sasnidzis sniegs, tikpat negaidīti Ļuba atbrauca no Čerjomuškas līdzi vīram uz Rīgu. Vienas nakts laikā sagriezās otrādi viņas dzīve. Ļuba nometa lupatu paunas uz svaigi krāsotās grīdas un paskatījās uz rokām, it kā svērtu neredzamu preci. Vienā rokā skaists dzīvoklis tikko uzceltā ķieģeļu mājā un dzīve kā inženiera sievai. Otrā rokā palikšana mīļotajā Čerjomuškā un turpināt skolotājas amatu, kā Ļubas mamma. Savā mierā būtu krāmējusi ābolus pagrabā un labojusi skolēnu sacerējumus par vasaras darbiem kolhozā. Kāpņu telpā rosījās kaimiņi. Izskatīgs jauneklis ar salmu krāsas matiem ienesa blakus durvīs divus čemodānus. Uzkrautus vienu uz otra, kā malkas klēpi rokās. No tālā ceļojuma bija atsprāgusi vaļā čemodāna slēdzene un draudēja izgāzt dažus kreklus, bikses un daudzos kabatas lakatiņus pa šauro kāpņu telpu. Arī šķita, ka jaunieši ir izrauti no savas dabiskās vides ar spožu ēsmu kā zivis no upes. Ļuba paklapēja pa mēteļa kabatām un izvilka trīs kapeikas. 
 -Ko tu domā ar tām darīt?- piecēlos sēdus un pētīju kapeikas pret gaismu,
- Ielikšu e-bay, ja nu kāds nopērk, - G. pasmējās un iemeta plāno metāla plāksnīti tukšajā puķpodā,- nopirks šo reto monētu un mēs varēsim ielikt ozokola parketa grīdu! 
- Monēta izrādīsies tik reta, ka varēs ielikt pat oša koka parketu, - turpināju attīstīt ideju jau virtuvē vārot kafiju. 
Ļuba izvīstīja no šallēm atvestās burkas ar mežrozīšu ievārījumu. Izvilka kartupeļu maišeli, konservus, ābolus, speķi un saspiedušos tomātus. Salika mammas ātri sakrāmēto ceļa somas saturu ledusskapī un aizvēra čīkstošās durtiņas uz Čerjomušku. Pāris mēnešus kavējās mēnešziedi, kamēr Ļuba nebūs pilnīgi pārliecināta neko neteiks I. Ko mēs šeit abi darīsim? Vakarā satikšu A., viņa tikko atbrauca no Latgales un viņai līdzi arī stāsti. A. zina notikumus, ko citi tikai nojauš baumu līmenī. 
-Droši avoti, ka es tev saku, - vēl A. piemetina,- man ir sakari. 
Mēs guļam zem liela vītola pie Daugavas un ar telefona kameru ķeram noknipsēt lidojošu aeroplānu. 
2 comments|post comment

Luksofors [19 Jul 2020|12:32am]
Aiz loga klauvē piektdiena un iela smaržo pēc vaniļas cepumiem. Šķērsoju šauro Skolas ielu. Padusē nesu tikko komisijas veikalā nopirkto grāmatu. Luksoforā iedegas sarkanā gaisma. Apstājos un atveru divdesmito lapu. tik viegli mīlēt zvaigznes naktī, bet kurš mīlēs tumsu starp tām? Kāds nolād cietu mālainu un neauglīgu plienu. Kāds cits izceļ mālu un izvirpo krūku un reibst no vīna saldmes. Jo mīlestība ir darbs... Desmit, deviņi... Zaļā gaisma skaita savu izdzišanas laiku. Pasteidzos un paspēju ieskriet birojā pirms U. ir atgriezies. Nometu jaunieguvumu uz galda. Pa virsu uzlieku bilanču atskaites. Zvana I. bez sasveicināšanās sāk krāmēt virsū vārdus. Katrs nākamais smagāks par iepriekšējo. Faili nekam neder, kad tie tiks salaboti. Birst vārdi. Viss ir zem katras kritikas. Iespraužu neveiklu paldies. Paldies, ka vērsāt manu uzmanību. Sajūtu, ka viņu kaitina pieklājība. 1980. gada aprīlis, netipiski silta pavasara diena Maskavā. Vīrs smagu sirdi kāpj pa kāpnēm lidmašīnā, kura lidos uz mājas arestu Gorkijā. Ir jāatsakās no ballistisko raķešu izmantošanu aizsardzībā, dun dziļi smadzeņu krokās. Ar tādu aizsardzības stratēģiju mēs būsim pēdējā civilizācija, beidzās vēstule valdībai. Kārtējā ignorētā vēstule. Viņš palaiž pa priekšu sievu un uzmanīgi pārceļ kājas pāri lidmašīnas durvīm. Ar trīcošu roku pieturas dzelzs ailē. Jauns zaldāts saķer sešdesmit gadus veco vīru un iestumj kabīnē. 
-Paldies,- viņš izdveš līdz ar izelpu. 
-Andrej Dmitrijevič, varat kaut vienreiz dzīvē būt nepieklājīgs!- sieviete pagriežas un pienaglo ar skatienu,- mūs ved uz arestu! 
Kad beigsies šis vājprāts ar neprecīzajiem failiem? Vēl viens paldies no manis. Paldies, ka piezvanījāt un izstāstījāt, ir iesaistīta vesela komanda un failu kļūdu risinām, kā prioritāti numur viens. I. sarunas beigās piemetina, ka nekad vairs nevēlas ar mani runāt. Nometu telefonu uz galda. Zem ribām spiež situācijas bezpalīdzība. Ienāk U. un sāk pētīt bilances un atskaites. Atšķiru nejaušu lapaspusi grāmatā. Kāpēc pienenes aug uz akmeņiem? Vai ziedi nenojauš, ka pļavā ir tik daudz vietas? Jo mīlestība ir spītība, tā ceļas pāri... Tik banāli uzrakstīts, pie sevis nodomāju. Pabeidzu darbus un aizskrienu stundu ātrāk prom. Mašīnā nopīkst telefons. Izlasu ziņu, ka neesmu izturējis atlasi uz vasaras rakstnieku nometni. Zaļo gaismu nomaina sarkanā, esmu iesprūdis stūķī uz Brīvības ielas. Kā var iesprūst uz ielas ar tādu nosaukumu? Pagaidām ir sarkanā gaisma. Es nedaudz pagaidīšu.
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]