Notikumi [entries|friends|calendar]
vils_rifkes

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Enerģija [06 Aug 2020|12:12am]
Pilnīgi skaidri dzirdu, ka kaut kādos sieviešu kursos viņām māca:”Šī diena pieder Tev! Esi koķeta un izlaid savu kaisli uz āru! Atrodi somiņā sarkanu lūpu krāsu un uzkrāso lūpas.” Neko daudz viņām neiemāca, vienīgi kā aizkrāsot savu nepārliecību. Rindā pēc franču kruasāniem stāv kāda meitene. Tumši, gari mati, skumjas un nogurušas acis, puķainā blūze uz pleciem izskatās kā uzkārta uz augšdelma kauliem. Nopērku tēju, kanelu un gaidu, kad kalsnā meitene iznāks no tualetes, lai varu nomazgāt rokas. Tik ilgi gaidu un skatos cauri logam uz ielas reklāmas stabu. Viņa iznāk mierīgi un graciozi. Raidu pārsteigtu skatienu, kurš kliedz “Ko tu tik ilgi?” Viņai uzkrāsotas sarkanas lūpas. Kamēr viņa atšifrē manu skatienu “Viņš tevi pamanīja!” Nodomāju “Tu neesi luksofors, pie tevis nav jāapstājas.”
Iemaldos kādā psiholoģijas lekcijā. Četrām no divpadsmit ir sarkanas lūpas. Ja viņas uzkrāsotu lūpas zaļas vai zilas būtu oriģināli. Harleja Kvinna (Harley Quinn) ir visnotaļ seksīga. Vēlāk satiku I. un viņa sāka stāstīt, ka apmeklē sieviešu skolu. Ir semināru cikli, kur katrs maksā ap piecdesmit eiro. Ja kādai no viņām nav naudas, nekas, var norēķināties savādāk: pierakstīties uz bērnu pieskatīšanu vai uzkopt māju Sieviešu skolas vadītājām. Jautāju I., ko īsti māca sieviešu skolā? Viņa ieurbjas ar skatienu, it kā nebūtu tā jau skaidrs: “Būt par sievieti! Kā atbrīvot sievietes enerģiju.” Domāju, kā es atbrīvoju vīrieša enerģiju? Audzēju bārdu, dažreiz paskaldu malku, pieskrūvēju plauktu un uznesu smagus iepirkuma maisus uz ceturto stāvu. Vīrieša enerģijas formula varētu būt īsa. Fiziskais spēks + Racionāla spriešana = vīrieša enerģija. Pēc sarunas prātoju, ko nozīmē būt vīrietim. Pirmie vārdi, kas nāk prātā ir karavīrs, drosme. Bet Žanna D’Arka arī bija drosmīga un vadīja karavīrus, viņa bija sieviete. Vēlāk uzrakstīju I. īsziņu: “Var būt Tu esi personība un tad sieviete?” Uz ko I. man neatbildēja, jo droši vien lasīja Uģa Kuģa grāmatu par attiecībām.
1 comment|post comment

Smilgas [30 Jul 2020|10:33pm]
No vectēva palika mantojumā nepabeigta divstāvu māja un astoņdesmit četrus gadus veca ome. Par abiem jāparūpējas, lai nesabrūk. Otrās pakāpes brālēns R., kura vecāmāte dzīvoja pabeigtā un lielākā ēkā pāri upei, ar vientiesīgu ielas nosaukumu Upes iela, mantojumu saņēma pirms pieciem gadiem. R. dzīvo Rīgā, kamēr Upes ielas māja noaug ar vīnogu stīgām, siltumnīcā aug nātres un dārzs aizaudzis ar smilgām. Ierados pie R. no rīta. Atvedu zāles trimmeri un kanniņu ar benzīnu. Ar grūtībām atvēru vārtiņus. Agrāk, pirms pļavas, dārzā auga rozes, tante ērkšķainos augus ieziemoja ar egļu skujām un rozes pret gādību atbildēja ar ziedošu skaistumu. Nodomāju, ka sīkstās smilgas vairāk raksturo A., sievieti, kura izturēja izvešanu un dzīvi Sibīrijā. Un rozes neizturēja pat vienu ziemu bez apsegšanas. Cik ziemas izturēja tante? Pāri sētai pamanīju glīti nopļautu un iekoptu zāles mauriņu ar krāsainām lauvmutīšu dobēm. Paraugdārza saimniece skatiens urbās manī caur verandas aizkariem, kuri izskatījās tik plāni un caurspīdīgi kā marle. Pretī nāca R., sasveicinājās un pastiepa priekšā netīro roku. 
-Tā vecā sūdzējās, ka izsauks policiju, lai uzliek sodu,- viņš pameta galvu uz sānu,-visu pametu un atbraucu tēlot laukstrādnieku! 
-Svaigais gaiss tev nāks par labu,- centos viņu mierināt. 
Parādīju R. kā iedarbināt trimmeri un atstāju vienu pašu ar smilgām. 
post comment

Atvaļinājuma paradokss. [28 Jul 2020|11:16pm]
Būdams atvaļinājumā baidos, ka brīvdienas ātri beigsies. Jo vairāk baidos, jo ātrāk dienas paskrien. Tempus fugit.
post comment

Elektrība. [26 Jul 2020|12:10am]
Smērēju pa istabas sienām špakteli kā sviestu uz maizes. Uzlieku balto masu uz ķelles un noklāju pelēko cementu. Jaunā pasaule aizsmērē veco opja cementa apmetumu. Pēc tam, kad izmetu lakoto brūno skapi, vēl palika šīs sienas, kā liecinieces, ka mājām kādreiz ir bijis cits saimnieks. Kalts viegli pārsit raupjo sienas ādu un izcērtu šauru eju elektrības vadam desmit centimetrus virs grīdas. Iestūķēju elektrības kabeli jaunizveidotajā padziļinājumā. Kāds lepnums, pats esmu savilcis elektrības vadus un salicis rozetes. Es un skolotāja google
Elektriķis ierodas pusstundu agrāk nekā norunāts. Jauns vīrietis ar nogurušu seju un izteiksmīgi zilām acīm, ka divi lazurīta akmeņi. Aicinu ienākt. Parādu uz trīm pašrocīgi ievilktām rozetēm. Un izkrītu eksāmenā. Lazurīts atrod divas kļūdas. Bēniņos ievilkto vada galu, kur kādreiz būs lampa satinu kopā, nevis katru krāsaino vadiņu atsevišķi kabelī. 
- Šī kļūda izsistu korķus visā mājā,- viņš pareģo un pēta otro rozeti pie kājām. 
- Es jau neesmu elektriķis, es vēl..- nepabeidzu teikumu, kad eksaminātors atrada arī nākamo kļūdu. Izejam cauri viesistabai un virtuvei. Lēni atveru durvis uz mazu būceni, kur pie sienas rēgojas dzelzs durvis ar sarkanu elektrības simbolu. Elektriķis knibinās dažas minūtes, pakomandējot iededzināt katrā telpā griestu lampas. Saprata, kā strāvā virzās no skapīša pa māju, pievienoja novilkto vadu un otrā stāva istabā iedegās gaisma. Samaksāju un atvadoties pasmaidīja, aicinot mani nevilkt vairs elektrību. Labāk pieaicināt speciālistus. Neveikli pasmaidīju pretī un nodomāju, ka par maz laikam samaksāju.
3 comments|post comment

Trīs kapeikas [20 Jul 2020|11:28pm]
Diena lipa kā krekls pie sviedrainas muguras. Karstums! Lēni suta mani nospieda Hruščovkas divistabu dzīvoklī. G. piecēlies agrāk un sāka atlauzt no betona grīdas sadrupušos koka dēļus blakus istabā. Vārtos palagos. Klusi dūc ventilators, kas izskatās pēc ovālas jumta antenas. G. Iznāk no istabas apputējis ar vēsturi un rāda plaukstā trīs kapeiku monētu: starp divām labības vārpām, iesprostots trijnieks, zem cipara tūkstoš deviņi simti piecdesmit. Negaidīti agri oktobrī sasnidzis sniegs, tikpat negaidīti Ļuba atbrauca no Čerjomuškas līdzi vīram uz Rīgu. Vienas nakts laikā sagriezās otrādi viņas dzīve. Ļuba nometa lupatu paunas uz svaigi krāsotās grīdas un paskatījās uz rokām, it kā svērtu neredzamu preci. Vienā rokā skaists dzīvoklis tikko uzceltā ķieģeļu mājā un dzīve kā inženiera sievai. Otrā rokā palikšana mīļotajā Čerjomuškā un turpināt skolotājas amatu, kā Ļubas mamma. Savā mierā būtu krāmējusi ābolus pagrabā un labojusi skolēnu sacerējumus par vasaras darbiem kolhozā. Kāpņu telpā rosījās kaimiņi. Izskatīgs jauneklis ar salmu krāsas matiem ienesa blakus durvīs divus čemodānus. Uzkrautus vienu uz otra, kā malkas klēpi rokās. No tālā ceļojuma bija atsprāgusi vaļā čemodāna slēdzene un draudēja izgāzt dažus kreklus, bikses un daudzos kabatas lakatiņus pa šauro kāpņu telpu. Arī šķita, ka jaunieši ir izrauti no savas dabiskās vides ar spožu ēsmu kā zivis no upes. Ļuba paklapēja pa mēteļa kabatām un izvilka trīs kapeikas. 
 -Ko tu domā ar tām darīt?- piecēlos sēdus un pētīju kapeikas pret gaismu,
- Ielikšu e-bay, ja nu kāds nopērk, - G. pasmējās un iemeta plāno metāla plāksnīti tukšajā puķpodā,- nopirks šo reto monētu un mēs varēsim ielikt ozokola parketa grīdu! 
- Monēta izrādīsies tik reta, ka varēs ielikt pat oša koka parketu, - turpināju attīstīt ideju jau virtuvē vārot kafiju. 
Ļuba izvīstīja no šallēm atvestās burkas ar mežrozīšu ievārījumu. Izvilka kartupeļu maišeli, konservus, ābolus, speķi un saspiedušos tomātus. Salika mammas ātri sakrāmēto ceļa somas saturu ledusskapī un aizvēra čīkstošās durtiņas uz Čerjomušku. Pāris mēnešus kavējās mēnešziedi, kamēr Ļuba nebūs pilnīgi pārliecināta neko neteiks I. Ko mēs šeit abi darīsim? Vakarā satikšu A., viņa tikko atbrauca no Latgales un viņai līdzi arī stāsti. A. zina notikumus, ko citi tikai nojauš baumu līmenī. 
-Droši avoti, ka es tev saku, - vēl A. piemetina,- man ir sakari. 
Mēs guļam zem liela vītola pie Daugavas un ar telefona kameru ķeram noknipsēt lidojošu aeroplānu. 
2 comments|post comment

Luksofors [19 Jul 2020|12:32am]
Aiz loga klauvē piektdiena un iela smaržo pēc vaniļas cepumiem. Šķērsoju šauro Skolas ielu. Padusē nesu tikko komisijas veikalā nopirkto grāmatu. Luksoforā iedegas sarkanā gaisma. Apstājos un atveru divdesmito lapu. tik viegli mīlēt zvaigznes naktī, bet kurš mīlēs tumsu starp tām? Kāds nolād cietu mālainu un neauglīgu plienu. Kāds cits izceļ mālu un izvirpo krūku un reibst no vīna saldmes. Jo mīlestība ir darbs... Desmit, deviņi... Zaļā gaisma skaita savu izdzišanas laiku. Pasteidzos un paspēju ieskriet birojā pirms U. ir atgriezies. Nometu jaunieguvumu uz galda. Pa virsu uzlieku bilanču atskaites. Zvana I. bez sasveicināšanās sāk krāmēt virsū vārdus. Katrs nākamais smagāks par iepriekšējo. Faili nekam neder, kad tie tiks salaboti. Birst vārdi. Viss ir zem katras kritikas. Iespraužu neveiklu paldies. Paldies, ka vērsāt manu uzmanību. Sajūtu, ka viņu kaitina pieklājība. 1980. gada aprīlis, netipiski silta pavasara diena Maskavā. Vīrs smagu sirdi kāpj pa kāpnēm lidmašīnā, kura lidos uz mājas arestu Gorkijā. Ir jāatsakās no ballistisko raķešu izmantošanu aizsardzībā, dun dziļi smadzeņu krokās. Ar tādu aizsardzības stratēģiju mēs būsim pēdējā civilizācija, beidzās vēstule valdībai. Kārtējā ignorētā vēstule. Viņš palaiž pa priekšu sievu un uzmanīgi pārceļ kājas pāri lidmašīnas durvīm. Ar trīcošu roku pieturas dzelzs ailē. Jauns zaldāts saķer sešdesmit gadus veco vīru un iestumj kabīnē. 
-Paldies,- viņš izdveš līdz ar izelpu. 
-Andrej Dmitrijevič, varat kaut vienreiz dzīvē būt nepieklājīgs!- sieviete pagriežas un pienaglo ar skatienu,- mūs ved uz arestu! 
Kad beigsies šis vājprāts ar neprecīzajiem failiem? Vēl viens paldies no manis. Paldies, ka piezvanījāt un izstāstījāt, ir iesaistīta vesela komanda un failu kļūdu risinām, kā prioritāti numur viens. I. sarunas beigās piemetina, ka nekad vairs nevēlas ar mani runāt. Nometu telefonu uz galda. Zem ribām spiež situācijas bezpalīdzība. Ienāk U. un sāk pētīt bilances un atskaites. Atšķiru nejaušu lapaspusi grāmatā. Kāpēc pienenes aug uz akmeņiem? Vai ziedi nenojauš, ka pļavā ir tik daudz vietas? Jo mīlestība ir spītība, tā ceļas pāri... Tik banāli uzrakstīts, pie sevis nodomāju. Pabeidzu darbus un aizskrienu stundu ātrāk prom. Mašīnā nopīkst telefons. Izlasu ziņu, ka neesmu izturējis atlasi uz vasaras rakstnieku nometni. Zaļo gaismu nomaina sarkanā, esmu iesprūdis stūķī uz Brīvības ielas. Kā var iesprūst uz ielas ar tādu nosaukumu? Pagaidām ir sarkanā gaisma. Es nedaudz pagaidīšu.
post comment

Tukša iela [17 Jul 2020|12:07am]
Kad mājas akmens siena izlokas par ielu. 

2 comments|post comment

Apskāviens [17 Jul 2020|12:03am]
[ music | Manu sirdi bite dzēla ]

Steidzos. Ātrā solī eju pa Bruņinieku ielu. Īpašs uzdevums nopirkt vīnu, atvadu dāvanu kolēģei, kuru atlaida. Kāpēc palūdza aiziet? Samazina izmaksas. Var būt tieša, toties godīga atbilde. Varētu ieiet Vīna Studijā, šķērsoju Tērbatas ielu. Ko es teikšu? Ka vajag vīnu, galvenais skaistā kastītē un līdz sešpadsmit eirām. Nav laika smalkām sarunām un mākslīgiem jautājumiem, vai varat ieteikt kādu izsmalcinātu vīnu? Someljē pasniegsies pret augstāko plauktu, jo tikai augstākajos plauktos guļ labākā manta. Un viegli un neuzkrītoši izmetīs, ka Sauvignon Blanc Jaunzēlande attaisnotu uz vīna liktās cerības. Tam nav laika. Ieskrienu Rimi un paķeru bezpersonisku vīnu kastītē. Bez sarunām. Bez cilvēciska kontakta. 


Uzzvanu G. un sarunājam ieturēt vakariņas restorānā Rīgas centrā. Āra terase pilna ar cilvēkiem, gaisā virmo silts vasaras vakars pilsētā. Pasūtu pastu ar jūras veltēm, G. salātus ar prosciutto un burrata sieru. Apmaināmies ar īsām frāzēm un pēc maltītes G. pārmetis somu pāri riteņa stūrei pavada mani līdz mašīnai. Izstiepju rokas, lai apskautos. G. izskatās pārsteigts:

-Mēs tiksimies jau pēc dažām minūtēm,- viņš izšauj pret neaizsargātu krūškurvi. Īsi un trāpīgi mērķi. Tieši sirdī. 
-Un ja es nositīšos ar mašīnu un tu nebūsi paspējis sniegt apskāvienu pie atvadām?- saraucu pieri it kā gaidītu atbildi. 

Klusums. Mēs neveikli katrs dodamies uz pretējo ielas pusi. Pa pilsētas šaurajām ielām braucu lēni. Iegriežos degvielas uzpildes stacijā. Šķiet ka daru visu iespējamo, lai pagarinātu ceļu uz mājām un pierādītu savu taisnību. Ja nu es neatbrauktu? Ja nu G. neatbrauktu? Un viss, kas mums būtu palicis vienam no otra ir neveiklā apskaušanās un kauns no cilvēku acīm, svešām un nosodošām, uz ielas.
post comment

Viola [16 Jul 2020|12:03am]
No rīta debesis ir tukšas un zilas, tālas un neaizsniedzamas. Aizveru plastmasas loga rāmi. Uzvāru kafiju metāla mokas aparātā. Rīta saule spīd tik spoži, ka neredzu gāzes plīts degļa ziedus, apsvilinu spalvu uz pirkstiem. Nosmaržo pēc galerta. Svilinātā smarža atgādina laiku, kad ome pirms vārīt galertu apsvilināja Centrāltirgū nopirktās cūkas kājas. Tā smaržo galerts. Viņa prata kārtīgi apdedzināt katlā gaļu, lai galerts būtu brūns. Tā taisa Latgalē, viņa mēdz teikt. Ome, kāpēc tu nes istabā bērzu zarus Vasaras svētkos? Tā Latgalē svinēja. Ome, kāpēc uz durvīm velc baltus krīta krustiņu? Tā darīja Latgalē. Katram bērna jautājumam priekšā ir atbilde- Latgale. Atceros, ka ar bērna acīm vasarā vēroju pilnmēnesi un kad opis gāja pāri pagalmam uz sauso ateju, pilns sajūsmas jautāju, kas tas ir? Rādīdams uz bālo disku. Opis ātri uzķēra manu vientiesību, iespējams arī urīnpūslis spieda un viņš ilgi negribēja ar mani krāmēties, ātri sniedza atbildi. Tā ir Latgale. Un aizskrēja ātri nokārtot savas darīšanas. 

Un līdz trešajai klasei svēti ticēju, ka ome ir no tālās Latgales, kura parādās naktīs pie debesīm. Trešā klase man bija kā Apgaismības laikmets Eiropai. Uzzināju, ka Latgale ir reģions, ka Bēthovens nav suns no filmas un kas ir Padomju Savienība. Mamma nosauca skolotāju par veco stagnāti pēc kādas vecāku sapulces. Starpbrīžos viņa mums lika staigāt pa apli, kamēr citi bērni skraidīja pa skolas koridoriem kā mežoņi. Par to es viņu ienīdu un arī par to, ka izsauca klases priekšā pie skaitīkļiem un lika rēķināt. Man tās koka krelles uz drātīm neko neizteica. Drīz pēc tam, kad Violu piespieda aiziet pensijā, viņa nomira. Es jau mācījos ceturtajā klasē pie jaunas skolotājas, kura uzdeva uzrakstīt sacerējumu par veco stagnāti. Sīki aprakstīju, ka Violai bija pumpa zem lūpas, ka no tās auga ārā mati un tā mani biedēja. Ka Viola bija stingra un bieži bļāva. Un Viola mums mācīja, kā pareizi zīmēt koku, lai tas neizskatās pēc slotas. Nevienu no mūsu sacerējumiem nepiekāra pie radošās sienas un izrādījās, ka viņas vārds bija Veronika. Kas man izrādījās liels atklājums.

3 comments|post comment

Pravietis [13 Jul 2020|10:57pm]
Pa kuru laiku es sevi paspēju ieslodzīt sterilā, stiklotā akvārijā? Automātiski nolaižas čīkstošās biroja dzelzs žalūzijas, uz trim sekundēm ir pilnīga tumsa un tad pēkšņi metāla plāksnītes atsprāgst un ielaiž telpā nedaudz saulaino dienu. Mēs visi birojā tikpat labi varētu būt viduslaiku mūku kopiena. Mums ir noteikts grafiks no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Kopīgs mērķis, labi, ne garīgs, taču mērķis- nest peļņu. Drīkstam iet pusdienās, tālu neaizklīst. Uzvārīt sev siltu dzērienu. Sēdus lūdzamies pie datoriem, lai nestu vēl lielāku peļņu. Team leads sarīko sapulci, kā varētu apsteigt iedomātus konkurentus un pacelt augstāk excel stabiņus. 

Pie sevis iedomājos, ka sen aizmirsts pravietis, iedams gar Brīvības ielas biroju, ieraudzīja S. un viņa brāli A. sapulces zālē metam skatienus; viņi bija biroja darbinieki. Un Viņš viņiem sacīja:“Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku cilvēkiem!” Un tūlīt tie atstāja biroja telpas un viņam sekoja. Pagājis mazliet tālāk, viņš ieraudzīja Mani, ekseļtabulu dēlu; tas pie datora vilka kopā ciparus. Un viņš to tūlīt aicināja. Un, tie savu tēvu TeamLead ar algādžiem birojā atstājuši, aizgāja viņam līdzi. Mk 1:17 

Sviests? Jā, šī diena arī ir sviests.
post comment

Katoliete [13 Jul 2020|12:00am]

Pēdējā Romas katoliete ciematā.






2 comments|post comment

Garāža [12 Jul 2020|12:49am]
Atslēdzu garāžas durvis, kuras vectēvs ir nokrāsojis maigi rozā krāsā. Droši vien sajaucis kopā divas krāsas, baltu un sarkanu. Gribēja, lai koka durvis iederas uz mājas ķieģeļsarkanā fona. Neveiksmīgi. Man cave ar rozā durvīm. Nolēmu ieviest kārtību šaurajā un tumšajā telpā. No namdara skapja velku ārā šprotu bundžiņas un šķīstošas kafijas bundžas piepildītas ar mazāk skrūvītēm, sarūsējušām naglām, gultņiem un dievs vien sazina, ar kādām mazām metāla vītnēm. Bērnība būvēju štābiņus kokā un vectēvs nedeva naglas. Es čiepu naglas, āmurus, sīkus koka dēļus un situ visu kopā. Vectēvs nekad nepapūlējās man iemācīt namdara arodu. Es mācījos pats, it kā viņu neapzināti imitējot. Atceros, kā dzimšanas dienā prasīju mammai uzdāvināt kilogramu vidēja izmēra naglu. Naglas man bija vērtīgākas par naudu. Tagad mazos dzelžus sametu kopā miskastes konteinerā. 

Aizvelku paštaisīto koka frēzējamo galdu ar visu motoru uz upes krastu un pielieku uguni. Ko tu sagaidi no manis, ja neiemācīji mani kā frēzēt dēļus, kapā vari paņemt līdzi savu frēzējamo galdu! Nezinu, kāpēc palieku ērcīgs. Uzmetu degošajam galdam virsū lielā ripzāģa rāmjus, ar kuriem varēja izzāģēt platās koka brusas durvju stenderēm. 

Vectēvs bija skarbs, viegli aizkaitināms, bieži lamājās un skaļi bļāva, ja pieķēra, ka aizņēmos āmuru. Viņš arī bija vācējs. Garāžā tālākajā stūri atrodu savu ūdenspistoli, kastītē glīti saliktus krāsainos zīmuļus, trīs vecas padomju laika šķiltavas, stikla burkas ar uzrakstu “stikla līme”. Tik daudz smilšpapīra, ka varētu ar raupjo papīru izlīmēt tapešu vietā visas garāžas sienas. Un lērums dažāda izmēra dēļi, kurus sāku zāģēt malkā. Osis, priede, ozols. Es neesmu galdnieks, tu man neko neiemācīji, kliedzu sevī. Un žāģēju malkā cieto osi. Pēc sešiem apsēdos dārzā un sāku lasīt par puiku vārdā Adriā no Žaume Kabrē grāmatas. Arī man vectēvs neteica, ka mīl mani. To neviens nekad neteica ģimenē. Līdzīgi kā Adriā tēvs. Vectēvs uzskatīja, ka apliecina mīlestību uzbūvējot dzīvojamo māju ar plašam fasādes durvīm, bet mazās durtiņas uz savu sirdi turēja ciet vai arī nekad nebija izbūvējis.
post comment

Bērzs [10 Jul 2020|11:23pm]
Redzu sapni, ka atrodos Itālijā. Notiek ekskursija pa Venēcijas katakombām vai pazemes ejām ar augstām arkām un freskām. Katru ekskursijas dalībnieku iesēdina mazā laiviņā pa pazemes upi. Lēnā straume velk mani uz priekšu. Un es pētu augstās arkas, meistarīgi veidotus marmora kolonu izciļņus. Lāpas gar sienām met melnus dūmu putnus. Cik interesanta ekskursija, pie sevis prātoju, kā es vispār nokļuvu Itālijā? Ekskursiju pārrauj 7:40 telefona modinātājs. Aiz loga smagi mākoņi, pilni no tāluma atnesto ūdeni. Var būt no Itālijas? Gatavi noskalot pilsētu tīrāku. Es negribīgi paceļos no gultas. Galvā dīvaini dūc. Uzvāru kafiju. G. vēl aizmidzis, it kā būtu imūns pret modinātāja uzstājīgajiem pīkstieniem. Noglaudu telefona ekrānu un G. pieries sākumu virs deguna kaula. Ko šī galva sapņo? G. naktīs aizmidzis dažreiz noraustās, it kā ķermenim cauri izietu strāva. Pēc pusdienām aizbraucu pie vecāsmātes uz lauku māju. Viņa sarunā pa telefonu nodiktē visu, ko nepieciešams atvest no veikala un liek nolasīt sarakstu, vai esmu visu sapratis. Papildus vēl izstāsta, ko gatavos no katra saraksta produkta un izstāsta brīvdienu ēdienkarti. 

- Vakarā varēsi apēst sviestmaizes, no rīta būs pankūkas, pa dienu cepšu kabačus, -viņa ievelk elpu,- svētdien no rīta aizvedīsi mani uz baznīcu, tad brokastīs pats domā, ko ēdīsi. Āa, un pusdienās būs aukstā zupa. 
- Tev vēl jāizplāno man izklaides un sanāks atpūtas pasākums,- es viegli ironizēju.  
- Vispār pagrabā plaukts sapuva un nobruka, vari sataisīt, būs tev programma,- viņa priecīgi atbild.  

Laukos laiks plūst lēnāk kā pilsētā. Zaļie koki, dārza puķes, tās ievelk tādā kā nesteidzībā, sēžu mājas pagalmā un blenžu uz kaimiņa bērzu, kā smalkie zari viegli nokarājas gar melni balto stumbru. Ja Bruss Lī būtu latvietis, viņš teitku- Esi rāms kā bērzs. 
post comment

Ātri [10 Jul 2020|12:23am]
Diena izkrita caur pirkstiem.
2 comments|post comment

Laimīgs [08 Jul 2020|10:59pm]
Vēl viena attālinātā sapulce birojā. Jau ceturtā pēc kārtas. Varu lieliski izcelt klasiskas biroja e-sapulces pamatprincipus. Pirmais, vēlams, lai sapulces rīkotāja balss ir nedaudz sagurusi, taču nopietna, it kā tikko atmodusies balss no miega, kaut arī ir dienas vidus. Otrkārt, labāk prezentēt excel tabulas ar skaitļu virknēm nekā vizuālās prezentācijas. Un treškārt, uzrunāt auditoriju pēc katrām desmit minūtēm- vai ir kādi jautājums? Un droši iedrošināt, lai uzdod jautājumus. Pretī saņemot klusumu. 

Atceros, kā viens kolēģis Lielajā Sapulcē, un, ar to, es domāju, gada sapulci. Tā ir kā Met Gala kostīmu balle Ņujorkā, tikai šeit tiek izrādīti prezentācijas slaidi. Krāsainiem burtu šriftiem, ar bildēm vai video. Tiek rādīti diagrammu stabiņi. Kuram garāki? Priekšā stāv vīrietis nedaudz pāri četrdesmit gadiem, tumšiem matiem un iesirmiem deniņiem, šaudīgām brūnām acīm, tīksmu smaidiņu, labi nostādītā balsī izklāsta ciparus pēc cipariem, perfektā uzvalkā ar gaiši zilu kreklu. Kolēģis no auditorijas pajautāja, K. Tu esi laimīgs ar to, ko dari? Tas izraisīja smieklus, jo, protams, tika uzdots ar ironiju, jo neviens tā īsti nesaprata par ko ir viņa prezentācija. Vēlāk izrādījās, ka jautātājam ir paģiras, kas varēja izraisīt nelielu vaļību. 

G. vakarā uzbur virtuvē gvakamoli. Mēs velkam no čaukstošās pakas apaļas kukurūzas oblates un iemērcam asajā mērcē. Dzeram saldu sarkano ogu kokteili ar ingveru, balto ledustēju, ogu un melno piparu biezeni, kuram klāt pievienots gāzēts ūdens. Skatāmies ārā pa logu un stāstām viens otram, kā pagāja diena. 
 -Kāpēc tu tā jocīgi smaidi? G. pirms ieliekot mutē sāļo kukurūzas kraukšķi uzmet jautājošu skatienu. 
 - Jo es esmu laimīgs.
post comment

Vīrišķība [07 Jul 2020|11:05pm]
Pirms pusdienām darbā ēdu līdzi paņemtos žāvētos bumbierus. Tie atgādina sačokurojušās rudens lapas, taču garšo patīkami un saldi. “Netici visam, ko redzi!” Tādu citātu varētu uzrakstīt virtuvē uz motivācijas tāfeles. Šodien R. ir jau uzrakstījis Compare yourself only to who you were yesterday. Es vakar un šodien esmu ofisa darbinieks. Salīdzināšanas beigas. 

Pusdienās eju uz bibliotēku pēc Jaume Cabre “Es atzīstos”, beidzot sagaidīju rindas galu. Pa ceļam pusdienoju pie krišņām jeb politkorekti teikt vaišņām. Izvēlos kā vienmēr, pusporciju rīsi ar sojas gabaliņiem, balto sieru apceptu nori lapās, griķu kotleti un persiku sulu ar paniņām. Kaut kā neesmu aprēķinājis laiku, svīstu un ātrā solī skrienu uz bibliotēku.  
- Katru atnesto grāmatu mēs turam vēl dažas dienas karantīnā,- aizbildinājās bibliotekāre, kad aizrādīju, ka nesaņēmu e-pastu, ka varu nākt pakaļ Jaume. Tā arī pasaku “Žaumē” it kā mēs būtu draugi vai es zinātu katalāņu valodu.  

Pie durvīm jau gaidīja izsauktais Bolt šoferis. I. Ir lielas miesasbūves vīrs, ar apaļām briļļu lēcām, sausu un bālu ādu un zelta auskaru kreisajā ausī, domāju pie sevis, kurā ausī geji parasti nēsā? Patēvs bērnībā teica, tagad jau izkritis no galvas. Jāuzzvana. Būtu laba saruna ar patēvu. “Čau J. Atceros, ka bērnībā neko bez aizspriedumiem neiemācīji, kā iet?” Un tad varētu nolikt klausuli, jo vienalga, ko jau viņš tur atbildētu. I. Arī smakoja pēc sviedriem. Lieli vīri svīst, tā ir. Blakus sēdošo krēslu I. ir piestūmis tuvu pie mašīnas cimdu nodalījuma, lai pasažieris nevarētu apsēsties blakus. Izkāpu pie biroja virpuļdurvīm un tās mani iesūc atpakaļ ofisā, aukstā un bezpersoniskā. 

Pēc stundas zvana O., ka atvestas pasūtītās eļļas no Francijas- dievkociņš, pačūlija, vetivērs, vīraks, ilang-ilang, tējas koks, ciprese un ravintsara. Pasūtīju tik daudz ēterisko eļļu, ka varētu atvērt veselu smaržu veikalu. O. apmeklē īpašas ēterisko eļļu meditācijas, ļāvos sevi pierunāt, ka man vajag visas vīriešu spēka eļļas. Varēšu tās smaržot, un būt īsts vīrietis, jo tā arī rodas īsti vīrieši. Viņi sēž mājās pie sveces un smaržo ēteriskās eļļas. Paķeru atslēgas no mašīnas, neko nepasaku kolēģim un aizbraucu pēc vīrišķības smaržām. O. sev pasūtīja visas eļļas, kas noņem celulītu un piesaista naudas enerģiju. Tāds sugar daddy komplekts. 

Vakarā ar G. pārbīdām mēbeles no guļamistabas uz viesistabu. Sestdien nāks remontēt grīdu. Drēbju skapis, divas gaiši brūnas kumodes, daži krēsli, gultas matracis, gludināmais dēlis. Jūtu, kā piebriest rokas biceps un dabīgais vīrišķības aromāts izspiežas uz ķermeņa ādas. Mirkli apgūļamies uz matrača, G. teica, ka tā ir viņa pirmā gulta Rīgā pirms desmit gadiem. Aiz loga sāka līt smagas lietus lāses un mēs sapratām, ka matracis būs jāizlidina pa logu.
post comment

[06 Jul 2020|11:47pm]
Piecēļos desmit minūtes pāri astoņiem. Šīs desmit minūtes no rīta maina visu dienu. Sastrēgums ir par dažām mašīnām garāks pie Dzelzceļa tilta. Ierodos pēdējais ofisā. Ar kolēģi apsveicam U. vārda dienā un uzdāvinām dzeršanas spēli. Četras glāzītes un pa vidu bulta. Katrā glāzītē tiek ieliets atšķirīgs dzēriens un spēlētājs iegriež kustīgo bultu pa vidu. Jādzer dzēriens, pie kura apstājas norāde. Izdomāju tekstu, jo dāvana bez pasniegšanas runas ir tikai 50% no dāvanas. U. atnesa rozīgu biešu kūku, bez glutēna, bez laktozes un bez garšas. Virtuves tāfeli rotā amerikāņu citāts, kura uzdevums ir atmodināt snaudošo motivāciju strādāt. Vēlāk nakts tirgū nopērku puskilogramu sviesta pupiņu, trīs dažāda salduma ķiršus no saimniecības Elejā, kaltētus bumbierus un viršu medu. Visi, izņemot, svieta pupiņas, ir emocionālie pirkumi. Mājās pabeidzu lasīt G. dāvināto grāmatu. Vēlu aizmiegu gultā, lai no rīta pieceltos piecpadsmit minūtes pāri astoņiem.
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]