Nospiedumi [entries|friends|calendar]
vils_rifkes

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Izrāde [28 Mar 2023|09:10am]
Biju aizgājis uz izrādi "Kaukāziešu krīta aplis". Noturējos, lai neaizietu prom pēc pirmā cēliena. Galīgi neaizķēra. Otrais cēliens kļuva nedaudz interesantāks. Vita Vārpiņa notēlo brīnišķīgi divkosīgo tiesnesi (Zālamans?), kur tika dalīts bērns (Sakartvelo?) starp divām mātēm. Izrādes beigās zālē sēdošie uzreiz necēlās kājās, tad Artūrs Skrastiņš vicināja rokas un pa daļām skatītāji sāka celties. Es piecēlos, jo gribēju ātrāk tikt prom.
post comment

Sestdiena [25 Mar 2023|11:00am]
Tik labi iesākās Matīsa Kļaviņa stāsts "Otrdiena" (iekš punctummagazine), bet beigas sagāja sviestā. Izlaidu vairākas rindkopas.
post comment

[10 Mar 2023|01:47pm]
Aizgāju uz Unas Celmas filmu "1960. gada meitenes". Izcila, izcila un vēlreiz izcila.

https://www.kinogalerija.lv/index.php/lv/sodien/event/440

Un tā mūzika, Biba Dupont "Valse pour le premier jour du printemps", kā naglai uz galvas, tai latvieša dabai - ņemos, ņemos, ņemos un, pie velna, dzīve ir skaista.

Vakarā noskatījāmies ar G. Ivara Slecka filmu triloģiju par Šķersielu. Pārfrāzējot Rilkes vārsmas - ļauj, lai viss notiek ar tevi, skaistais un terors, neviena sajūta nav galīga.
2 comments|post comment

Lielais Kristaps [24 Feb 2023|09:03am]
Briedes filma "Svārstības" Lielā Kristapa programmas atklāšanā bija emocionāli spēcīga. Jau filmas laikā zālē pacēlās sašutuma nopūtas, kad luterāņu mācītāji taisnojās, kāpēc nevar ordinēt sievietes. Starpbrīdī pēc Andreja Verhoustinska filmas "Nr. 105555" JR mājaslapā pasūtīju vēsturnieku kolektīvo monogrāfiju "Aiz šiem vārtiem vaid zeme". Par Salaspils nometni. Pusaudža gados biju lasījis izdevumu "Salaspils nāves nometne". Atceros toreiz man bibliotekāre mēģināja atrunāt to lasīt vai drīzāk ar ievadvārdiem pūlēlās sagatavot pusaudža smadzenes neaprakstāmai nežēlībai. Gribēju arī izlasīt grāmatu "Stāstiem par to saviem bērniem", taču nesadūšojos paņemt. Aplūkoju fotogrāfijas. Pirmo reizi uzzināju par rozā trijstūri.
8 comments|post comment

Trīs lietas par aktieri performancē [19 Feb 2023|02:36pm]
Čells krievu valodā ir sievietes dzimtē, bet vācu valodā nekārtnā dzimtē. Profesionāls mūziķis visticamāk teiks, ka čells ir instruments. Es neesmu drošs, kā ir citiem skatītājiem, kuri vēro aktiera performanci neformālā gaisotnē, bet man uzreiz ieslēdzas semiotiska domāšana. Katra aktiera kustība, darbība kaut ko nozīmē, un es mēģinu atminēt mīklu – diez, kas tas bija? Tāpēc atļaušos vaļību meklēt nozīmes Ivara Krasta performancē grāmatas “Es mīlu Diku” atklāšanā.

Protams, viņš ir skaits, stalts vīrietis, kurš lasa Krisas Krausas tekstu fragmentus (Iespēja viņam iejusties iekārojama vīrieša ampluā?). Zem žaketes, balts t-krekls, tautā iesaukts par “sievu sitamo kreklu”. Kas drīzāk man liek prātot, kas slēpjas zem staltu vīriešu, it kā skaistās ārienes.

Nevar jau visi cilvēki, pat aktieri, savaldīt savas fizioloģiskās funkcijas. Iespējams, bija iedzerts kāds gāzēts dzēriens. Krastam sanāca klusa, taču pamanāma atrauga starp vārdu “sajūta” un “Kirkegors”. Kas, manuprāt, bija izcils likteņa pirksts. Žēl, ka nesanāca kāds improvizēts joks. Taisnība, ka joku bija maz, jo teksts prasa uzmanīgu, vērīgu un nopietnu lasītāju. Kam es piekrītu! Jo pretējā gadījumā var iekrist seriāla “Sekss un lielpilsēta” seksa aprakstu banalitātē.

Instruments, ar kuru Krasts, – te guldīja uz zemes, te atkal cēla stāvus, te ar grūtībām meklēja palikti čella adatai, – bija neveikli noņēmies. Performances beigās, viņš iecirta čellu padusē un aizgāja aiz priekškara. Tas ir cienīgs aktiera žests. Sekoja gausi aplausi, bet aktieris neatgriezās paklanīties, iespējams, tāpēc, ka show must go one vai arī auditorijas kluso aplausu dēļ.
7 comments|post comment

imt "Nāka" [14 Feb 2023|10:27am]
Filmā “Mākoņu atlants” ir epizode, kur aģents nopratina pretošanās grupas līderi Somni. Pirms izpildīt nāvessodu aģents pajautā: “Jūs zinājāt, ka neuzvarēsiet, vai tas bija tā vērts?” Uz ko Somni atbild, ka nevarēja palikt neredzama, jo tādā gadījumā patiesība būtu noslēpta. (Viņa aģentam izstāsta, kā sistēma izmanto klonus, pārvēršot tos šķidrā proteīna dzērienā, kamēr kloni domā, ka aiziet pelnītā atpūtā). Somni nesagrauj ārējo varas sistēmu, taču atmodina nākamo dumpinieka garu aģentā. Šī metafora parādās arī mākslā, droši vien ir redzēta mākslas galerijā sakrauta ķieģeļu siena, kur zem krāvuma ir palikta grāmata. Un virs tās ķieģeļi neveido taisnas sienas formu. Vai preses fotogrāfa Endrjū Makkonela (Andrew McConnell) bilde, kur āfrikāņu sieviete, atkritumu piemētātā piepilsētas pagalmā, spēlē čellu. Kas tas ir par spēku, kurš mudina celties un strīķēt lociņu pret stīgām? Vai izdot vienu dzejas krājumu divtūkstoš metienos deviņdesmito gadu sākumā, un pēc tam to izņemt no pārdošanas, un sakurināt sava maskačkas dzīvokļa krāsnī? Atkārtoti krājums iznāk 2013. gadā, kuru izdod apgāds “Neputns”. Kristas Vāveres (tā šķiet, ka viņas raksts, kaut autors nav parakstījies zem žurnāla “IR” 2013.04.09. raksta) slejā runā, ka Imants Tilbergs ir “vienas grāmatas autors”.

Pēc tam, kad izlasīju Arno Jundzes komentāru FB par Tilberga pirmā krājuma izdarībām un divus žurnāla “IR” rakstus, nopirku viņa dzejas krājumu “Neputns” veikalā. Tilberga poēzijā ir jūtama haiku noskaņa, īsas kodolīgas rindas, kuras izlasot un aptverot pēc pāris sekundēm var izdvest – “Ahh…” Varbūt tikai uz īsu mirkli pavīdēja nojausma, ka kaut kas kļuva skaidrāks par dzīvi.

Internetā lasu, ka dzejnieks iespējams bija bītniks. Ar savu dzīvesveidu pretojās sabiedrības morāles standartiem. Īsāk sakot, dzīvoja kā uzskatīja par pareizu un pie vienas vietas visi pārējie. Latviešu literatūrā tāds viens krājums, kuru nopirku par vienu eiro kaut ko izmainīja? Paplašināja robežas? Un atbildē atkal atgriežamies pie bītnika koncepta. Poļu dzejniece Vislava Šimborska saņēma Nobela prēmiju literatūrā, bet visas dzīves laikā publicēja samērā maz dzejoļu, apmēram ap divsimt piecdesmit. Varbūt katram ir savs lielums.
8 comments|post comment

Nejauša lasāmviela svētdienas rītam [12 Feb 2023|12:28pm]
Uzdūros tvnet rakstam par piespiedu sieviešu prostitūciju koncentrācijas nometnēs no 1943. gada līdz 1945. gadam. Tie gadskaitļi ir pavisam nesena vēsture. Manai omei, kura dzīvoja lauku sētā netālu no Preiļiem, un neko nenojauta par tādām nacistu nometnēm, bija desmit gadi. Šie skarbie, cilvēka prātam neaprakstāmie noziegumi liek zaudēt jebkādu ticību cilvēcei, taču tajā pašā laikā es tos lasu, lai vairotu sevī iecietību pret citiem, ticību labajam un paturētu prāta, ka demokrātija, cilvēktiesības nav tāpat pasniegta un pašsaprota lieta.

Atradu jau 2007. gadā tulkotu, dažādu autoru monogrāfiju “Forced Prostitution in Times of War and Peace”, kur Roberts Zommers (Robert Sommer) rakstā “Forced Prostitution in National Socialist Concentration Camps—The Example of Auschwitz“ apraksta izdzīvojušo sieviešu liecības kopā ar arhīvu materiāliem.

Kad rakstīju maģistra darbu par pēctrimdu, uzdūros vacu dramaturga un rakstnieka Pētera Veisa (Peter Weiss) lugai “Izmeklēšana” (The Investigation, 1965). Toreiz izlasīju tiešsaistē visu grāmatu. Lugā darbība norisinās tiesas prāvas laikā, kur liecinieki ir izdzīvojušie no Aušvicas koncentrācijas nometnes un apsūdzētie ir nometnes apsargi. Katrs nākamais cēliens ievelk lasītāju dziļāk elles lokos. Cik tālu cilvēks var aiziet? Apsargi sarindoja dažus atvestos vienā rindā un pavēlēja lekt pāri virs ceļgala paceltam koka kātam. Ja nepārleksi vai pieskarsies kokam, tad iesi uzreiz uz gāzes kameru, ja pārleksi, tad stāsies atkal rindas aizmugurē. Apsargi koka kārti cēla arvien augstāk.

Atgriežoties pie Zommera raksta, tad tur ir stindzinoši apraksti, kur sievietes ķermeņi nometnēs izmantoja prostitūcijai. Tas bija atalgojums ieslodzītajiem par virsstundām vai kā “īpašs bonuss”.

No sākuma vervēšana “bordelī” tika pasniegta kā brīvprātīga lieta. Kādā sieviešu nometnē apsargi piedāvāja doties uz vīriešu nometni “palīdzēt” darbos. Itāļu rakstniece, viena no nometnes lieciniecēm Liāna Millu (Liana Millu) grāmatā “Smoke Over Birkenau” stāsta:

"Well, I refused to be consumed and vanish like a cloud. I wanted to return to my house. I'm eighteen years old—I don't want to die ... Everyone in the lager goes around picking up leftovers from the garbage. They suck bones other people spit out—and I'm supposed to refuse life because it's offered on a dirty plate?

Pēc uzņemšanas “bordelī” sekoja sterilizācijā. Pēc liecībām Zommers apraksta :”According to this evidence, seventy women were forced to work as prostitutes in the Auschwitz and Monowitz prisoners' brothels.”

Pēc 1945. gada “bordeļi” netika pieminēti sieviešu liecības. Tas saistīts ar smago traumu un ar to, ka viņas varētu apvainot sadarbībā. Ukrainietes, polietes, kurām vajadzēja atgriezties Padomju Savienībā, no varas iestādes puses tika uzskatītas par noziedzniecēm un daudzas tika izsūtītas uz gulagu.

Šos “bordeļus” apmeklēja priviliģētie vīrieši-ieslodzītie jeb “funkcionālie ieslodzītie” (bārddziņi, virtuves strādnieki, nometnes miesnieki u.c.), kuri varēja apmeklēt savai rasei atbilstošu sievieti: “Nazis only allowed German, Polish, and other "Aryan" prisoners to visit the "Special Prisoners' Buildings." Jews, Russians, Sinti, and Roma were banned. German prisoners had to visit German women and Slavic prisoners Slavic women.”

Vizīte maksāja divas reihmarkas, vēlāk palika lētāk – tikai viena. No 30 000 nometnes ieslodzītajiem “bordeli” apmeklēja no 1 000 līdz 2 000 ieslodzīto. Daži vienkārši vēlējās pabūt ar sievieti vienā istabā, jaunākiem ieslodzītajiem tā bija pirmā reize zaudēt nevainību.

Avoti:

Monogrāfijas fragments: http://robert-sommer.com/downloads/Sommer_Forced_Prostitution_in_Auschwitz.pdf

P. Veisa luga: https://archive.org/details/investigationpla00pet_xub

L. Millu “Smoke Over Birkenau”: https://cloudflare-ipfs.com/ipfs/bafykbzaceamyiswuvt22ibdvxwbvs5amvub3vpqvysjhljisbl6c7ym4wyzbk?filename=Liana%20Millu%2C%20Lynne%20Sharon%20Schwartz%20-%20Smoke%20over%20Birkenau-Jewish%20Publication%20Society%20of%20America%20%281991%29.pdf
8 comments|post comment

Slieku kaste [28 Jan 2023|07:01pm]
Mākslīgais intelekts uzģenerēja bildi tekstam: 

"Saņurcīti spilveni uz balta palaga gulēja kā atmiņu klintis. Gribējās redaktoru pasūtīt trīs mājas tālāk, bet attapos gulšņājam zem upeņu krūma, lai atraktu pagājušā gada "Slieku kasti". Kā savādak miklā zemē ieraktu noslēpumu varētu nosaukt? Atpūtos pirms ceļa, bet tas nepalīdzēja. Nogurums jau bija palīdis zem ādas un mani rāva bezdebibenī. Ja cerībai būtu garša, tā būtu debessmanna ar pienu."

post comment

Pirmskristīgais motīvs [18 Jan 2023|09:26am]
Nevarēju ilgi iemigt. Pēc treniņa viss ķermenis vēl uzbudināts. Aizvēru acis, pagriezos uz sāna un apskāvu spilvenu. Parasti skaitu tēvreizi, tīri pragmatiski, jo ritmiska uzmanības koncentrēšana palīdz iemigt. Vienīgi šovakar izvēlējos tautasdziesmu. Melna čūska purvā brida, vara segli mugurā... Jēzus, kādi man bija sapņi!
post comment

[03 Jan 2023|12:12am]
Sāku pierakstīt kladi, kuru nosaucu par dienasgrāmatu. Un jūtos lieliski. Bez pašcenzūras. Izbaudu apziņas plūsmu.
post comment

Ziemassvētku brīnumi [25 Dec 2022|12:14pm]

Pamestās alus rūpnīcas ziemeļu siena ir nosarmojusi balta, it kā atgādinot, ka celtne ir pamesta laika zobam uz lēnu sadrupināšanu. Pa logu turpinu vērot apkārti. Divdesmit ceturtā decembra rītā uz ielas nav gājēju, netraucās automašīnas. Šķiet, ka esmu atmodies nedaudz par agru. Noceļu svilpošu kafijas kanniņu. Ķēķis piepildās ar atmiņām. Tās salīp virs gāzes plīts flīzēm kā tauku pleķi, kurus nevar nepamanīt, bet neceļas roka kārtīgi noberzt. Kāpēc šajā brīdī no apziņas tumšajiem kaktiem jāizceļ dāčas Ziemassvētku rīts?

“Lai tev viss ir labi. Lai tu esi laimīgs,” klusā balsī vēlu labu.

Nedaudz skaļāk, lai apklusinātu domas par Juri. Bērni bieži naivi tic pieaugušajiem. Nekad neesmu ticējis ziemassvētku vecītim, bet esmu ticējis, ka patēvs mani varētu mīlēt tikpat stipri kā miesīgu dēlu. Šī ticība manī tupēja un gaidīja īsto brīdi, lai aizšķiltos divpadsmit gadus jaunā zēna prātā kā neapvaldāms ugunsgrēks. Atzīstos, ka tas joprojām gruzd.

Toreiz Ziemassvētki noritēja kā ierasts. Galds lūza no vecāsmātes pagatavotajiem ēdieniem. Kūpēja dzeltenie kartupeļi. Smaržoja sautētie kāposti ar speķi. Un pīrādziņi apsmērēti ar olu laistījās viesistabas lustras apgaismojumā. Mamma padeva karbonādes. Juris salēja šnabi un pirms svētku tosta iebēra mutē sauju pelēko zirņu. Esot jāapēd visas asaras! Pēc katras nākamās glāzes viņa mati izspūra arvien vairāk. Mēle samežģījās. Un tad viņš izspļāva to, kas mani mocīs vēl ilgi.

Es knibinājos gar tikko uzdāvināto zīmuļu penāli. Pa ausu galam dzirdu, kā Juris stāstīja par savu tēvu un armiju.

“Biju pelnījis, vai nepelnījis, bet siksnu dabūju. Tēvs lika atnest.. Par visu..” Juris miglaini turpināja stāstīt, “Viņa dusmas nebija paredzamas.”

Kādā brīdi Juris pagriežas pret mani. Pilnā nopietnībā caur stiklainām, labvēlīgām acīm viņš lūkojās uz mani. Un ierosina, lai saucu viņu par “tēvu”.

Protams, ka biju priecīgs. Mēs apskāvāmies. Juris mani sabučoja un paņēma klēpī. Mamma un ome smaidīja. Abas pacēla glāzītes un es sajutos, tik tuvs ar viņiem visiem.

Nākamajam rītam, pēc Ziemassvētku vakara, bija rūgta vērmeļu garša. Ierāpos gulta pie Jura un mammas. Pāris reižu sapurināju Juri svinīgi saucot: “Tēti, tēti celies!” Ārā rēja kaimiņu suns. Pret ārdurvīm biju atstutējis no šķūņa izvilktās ragavas. No kaimiņu māju skursteņiem stāvus pacēlās dūmi. Kuru katru brīdi no debesīm nobirs sniegs.

“Es neesmu tavs tēvs,” viņš dusmīgs noņurd. Vēlāk jau pie brokastīm, kad mēģinu atkal teikt “tēti”, vienīgi šoreiz vārgāk, it kā būtu neprasmīgi norijis šo vārdu. Juris, galīgi aizmiegojies, izskaidroja, ka labāk viņu tā nesaukt. Kaut kā galīgi aplami izklausās. Un es apradu ar šo domu, ka tur ir kaut kas aplams.

Katru gadu uzpeld šī atmiņa un noenkuro mani pie sveša krasta. Vienīgi šogad pamanīju, ka virs horizonta ir plašas debesis un nav jādusmojas, ka tās mainās līdz ar rītausmu.

1 comment|post comment

Pārdomas pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?" [07 Dec 2022|11:41pm]
Nepārliecināja Dombura raidījumā "Kas notiek Latvijā?" izskanējušie viedokļi, ka bija jāanulē "TV rain" licence. Viena karte ar Krimu citas valsts sastāvā tomēr bija kontekstā ar jautājumu - Kur var aizbraukt Krievijas pilsoņi? Google maps tomēr arī Krimu atdala ar raustītu līniju (lai, ko tas nozīme, bet ir dalījums).

"Mūsu armija" lietojums viennozīmīgi ir smaga kļūda. No vienas puses, jā, tā ir retoriska figūra, kura noķer šo Krievijas klausītāja (auditorijas) uzmanību. No otras puses, nevajadzēta to lietot, jo telekanāls atrodas jau ārpus Krievijas teritorijas robežām un šajā kultūrtelpā sūta maldīgu priekšstatu par Latvijas nostāju. Tomēr atņemt licenci bija par skarbu. Ikdienā klausos "TV Rain" un grūti noticēt, ka viņi atbalsta Kremļa politiku, tajā skaitā "iefiltrējušies", lai grautu citas valsts demokrātiskos pamatus. Tomēr I. Āboliņš atklāja, ka ir arī kāda noslepenota informācija, kas ir pārliecinoša.

Runājot par latviešu valodas "celiņu". Domāju, ka tas ir naudas un laika ziņā liels ieguldījums. Tur nepieciešams tulks un vēl latviešu valodas ziņu redaktors. Sanāk divi redaktori, taču nedrīkst pieļaut situāciju, ka paralēli notiek divi dažādi raidījumi - viens krievu valodā un otrs latviešu subtitros. Jo vienu lietu var tulkot un izmantot dažādi. "TV Rain" redaktora Dzjadko arguments par šo latviešu valodas "celiņu", maigi izsakoties, bija gaužām atturīgs. Nav viņa kompetencē un viss. Skaidrs, ka tur apakšā ir vēl citi iemesli.

Kopumā raidījumā varēja aplūkot dažādus viedokļus un prieks par diskusiju.
18 comments|post comment

Janvāris [01 Dec 2022|11:44pm]
Noskatījos filmu "Janvāris". Viens, ko es sev jautāju: kāda vecuma auditorijai ir šī filma? Jaunā paudze ir dzimusi 2000 gados, droši vien, ka viņiem. Un Barikāžu notikumi nav tik tāla vēsture, kā izsūtīšana uz Sibīriju.

Filmas sākums nogurdināja. Lēni velkās. Deviņdesmito gadu dzīvokļa un stacijas pritona sajūtu varēja noķert. Skaidrs, ka galvenais varonis Jazis kļuva no puikas par vīrieti, kad viņam noskuva galvu. Un viņš paliek kopā ar savu īsto mīlestību - filmu uzņemšanu, Anna paliek perifērijā. Nobeiguma īsti nav. Varbūt tā domāts? Ka viss turpinās? Par šādu pavērsienu man lika aizdomāties tēva atbilde žurnālistei:"Mums Baltkrievijā nekas tāds nenotiek." (Runa par barikādēm).

Tā aizsalusī un atkususī jūra. Tāds, nu, kāpēc? Klišeja. Kopumā iesmējos divās vietās. Pirmajā, kad Jaža mamma (brīnišķīgā Baiba Broka) mainīja dēlam palagu. Un otra reize, kad ģimene sēdēja latgalē pie radu galda, kāds pajautāja, kā sauc Jaža draudzeni. Ja neesiet redzējuši filmu, tad jums šie divi apraksti neko neizteiks. Bet aiziet ir vērts!
6 comments|post comment

Manas vienīgās, mīļas un dārgās [28 Nov 2022|11:47pm]
Mana pirmā skolotāja kļuva par mūķeni. Viņai bija bezgala skumjas acis kā moceklēm svētbildēs. Pirmās klases Ziemassvētku ludziņā tēloju vienu no trim austrumu gudrajiem. No mammas zīda šalles man bija izveidots turbāns. Pa vidu pierei piekārts pērļu auskars. Un nosmērēta ar pelniem melna seja. Tie sāpīgi svilināja manu ādu. Braucot mājās es to nokasīju līdz asinīm. Nākamā skolotāja, trešajā klasē, mums lika starpbrīdī staigāt koridorā pa apli. Dažreiz man joprojām griežas galva. Viņas vārds nebija Viola, to es uzzināju, kad mums jau cita skolotāja uzdeva uzrakstīt kādu mīļu vārdu par pāragri mirušo mācībspēku. Es viņai uzrakstīju īsu dzejoli – Tup uz ledus Viola un peld uz jūru jau violeta! Lieki piebilst, ka jaunā skolotāja ieteica man labāk nepievērsties literatūrai. Viņa bija gudra matemātikas skolotāja. Racionāli nosprieda, ka esmu netalantīgs dauzoņa, un pēc tam, kad pārsitu galvu uz skolas kāpnēm un pāris nedēļas nogulēju komā, viņa mammai teica: “Tāds gudrāks palicis!” Mamma uzsmēķēja un uzreiz mani steidzās izņemt no tās skolas laukā. Ome piebalsoja, ka tā skola sagatavo audzēkņus vienīgi kolonijai. Pļavniekos tiku pie vācu valodas skolotājas. Bezgala mīļa! Ja klasē trokšņojām, viņa raudāja pie tāfeles velkot ar baltu krītu nenoteiktos artikulus. Vidusskolā mani paņēma pie sevis latviešu valodas učene. viņa uzreiz uzdeva mums uzrakstīt turpinājumu Blaumaņa novelei “Nāves ēnā”. Es arī uzrakstīju ar nosaukumu – “Zvaigznes rādīs ceļu!” Kārtīgu Kārlēna mīlas stāsta turpinājumu. Toreiz kvīru tēmas nebija īpašā cieņā. Viņa nolasīja to klases priekšā kā lētu lubeni. Un par Džeimsu Boldvinu izteicās, ka nekam tādam nevajadzētu būt literatūrā. Droši vien tagad, viņa jau visu šo ir aizmirsusi, arī es vairs nepieminu viņu ar ļaunu. Zinu tikai to, ka viņa naktīs kaila lido uz bluķa kopā ar draudzenēm pie velna.
post comment

Nedienas [26 Nov 2022|10:04am]
Sliktākais, ko var izdomāt doktorantūras laikā ir remonts. Mazs, dekoratīvs remontiņš, kura dēļ paņēmu darbā nedēļu ilgu atvaļinājumu. Veikalā pajautāju baltu krāsu kokam, jo viesistabā ir brīnišķīgi frēzētu koku griesti. Vectēvs tos atstāja dabīgā koka faktūrā. Nolēmu, ka vajadzētu nokrāsot baltus. Vakar ļoti daudz ko izdarīju. Galīgi noguris, bet tomēr piespiedu sevi nokrāsot tos griestus. Kādas trīs stundas un gatavs. No rīta skatos, ka tā izrādās ir dekoratīva koka mēbeļu krāsa. Tāda, kura saplaisā pa mazām daļiņām, it kā atgādinot kaut ko nodilušu. Lieliski! Man ir griesti, kuri izskatās tā, it kā augšstāvā vairākus gadus būtu noplūdusi vannasistaba.
2 comments|post comment

[15 Nov 2022|09:44pm]
Visi googlē, kur ciemats - Przewodów.
post comment

Absurda teātris [08 Nov 2022|10:06pm]
Es ilgi jo ilgi neesmu bijis Dailes teātrī. Šodien aizgāju uz izrādi Degunradži. Jo tas ir Jonesko un tas ir absurda teātris. Protams, iekuļos arī neveiklā situācijā. Apsēžos savā rindā numur x un sēdvietā numur y. Pagaidām esmu viens pats pa visu garo rindu. Atnāk un apsēžas vīrietis. Vienu krēslu izlaižot. Es paskatos telefonā, lai pārliecinātos, vai tiešām man ir vieta y. Nu, it kā ir pareizi. Tad es saprotu, ka Dailes teātri pie tā numura ir bultiņa (melns trīsstūris). Man ir sēdvieta blakus tam kungam. Es ilgi neprātoju un ielecu šim blakus. Visā rindā esam divi vien. Pēkšņi aptveru, cik glupi, tas izskatījās. It kā es šim apsēdos speciāli tuvāk. Bāc! Un ko es daru? Sāku smieties. Nepietiek, ka apsēžos blakus, es pilnā rīklē smejos. Mēs joprojām esam divi vien rindā. Un no šī absurda, ka smejos, man nāk vēl vairāk smieklu. Nu, tā es tur sēžu un cenšos apspiest smieklus, kuri raujās uz āru. Diez, ko viņš mājās sievai stāstīja. Droši vien to, ka ne degunradži, bet geji nāk! Viņi ir tuvāk nekā var šķist!
2 comments|post comment

[08 Nov 2022|05:02pm]
Pie operas ir tik eleganti kaķi. Ne tādi kā pie Doles. Kāds operas darbinieks šos baro?
2 comments|post comment

[08 Nov 2022|04:52pm]
Atkal tramvajā kāds smird. Nu, kurš? Iekāpj jauni pasažieri un meklē apkārt, kurš tas ir? Visi ir aizdomās turamie. Kāds onkulis jau prasa, kto vaņajet? Viena tante norādi uz opīti pie durvīm. Stukače.
post comment

Zvaigznes kontūra [07 Nov 2022|01:59am]
Ieradāmies nedaudz pirms desmitiem vakarā. Lokāls bija sadalīts divās daļās. Vienā pusē spēlēja dīdžejs, drūzmējās apmeklētāji pie bāra lete. Otrā galā norisinājās Dinas dzimšanas dienas pasākums. Es un G. bijām paņēmuši līdzi dāvanu. Nelielu konvertu ar RY X koncerta biļetēm martā. Dina mūs uzreiz nepamanīja. Kādu brīdi stāvējām durvju ailē. Šis mirklis šķita mūžīgs. Skatieni mēģināja mani caurdurt kā balonu. Tie droši vien jautāja, kas tas par čali līdzi G. Biju pārliecināts, ka ar dažiem no tiem G. bija saticies vai pat vedis intīmas attiecības. Viņi pētīja mani, it kā es būtu G. nākamais jaunais dzīves posms. Vai gana cienīgs? Sāku apšaubīt savu ārējo izskatu. Varbūt nevajadzēja vilkt keponu. Tie acu pāri turpināja uz mani skatīties, kamēr taurītē savilktās lūpas caur melnu papīra salmiņu sūca krāsainus kokteiļus. Dina ar skaļu izsaucienu mums tuvojās. Viņa bija izveidojusi mākslīgu ziedu kroni ar zaigojošām ziemassvētku eglīšu gaismiņām, kuras man uz mirkli atgādināja siltu vasaru un krūmos lidojošos jāņtārpiņus. Iedunkāju G. sānos: “Bija jāierodas maskās?” Viņš paraustīja plecus. Kādam čalim bija putna maska. Viņam blakus sēdošajai sievietei matos iesprausta pāva spalva, kuru droši vien bija uzdāvinājis Jēcis. Viņš mums jau tuvojās, lai sasveicinātos. Uz kreisā vaiga viņam bija jauns tetovējums – sīka zvaigznīte, nedaudz mazāka par īkšķa nagu. Visu vakaru nevarēju no tās novērst uzmanību. Drīzāk tā bija kontūra no zvaigznes. Tukša. Bez pildījuma. Līdzīga piparkūkas dzelzs formītei vai izliektai vara stieplei zvaigznes formā. Jēča acu zīlītes bija divas tumšu ūdeņu akas. Visā sarunas plūdumā pa brīdim nevarēju saprast, ko viņš stāsta. Tad Jēcis pajautāja: “Grāmatu jau uzrakstīji?” Nebiju drošs, ko īsti atbildēt. Droši vien, ka taisnību. Ka tā vēl kaut kur virs galvas, iesprūdusi radošā kanālā, draudot aizdambēt visu manu dzīvības enerģiju. Jēcis pilnīgi bezkaislīgi pievērsās izprašņāt G. par kripto valūtu. Pagāju sāņus, lai aizietu paķert džinu ar toniku. Mani pārķēra Oto. Par viņu biju dzirdējis, ka ir Dinas klēpju sunītis. Maza auguma, simpātisks ar balinātiem matiem, kuri atgādina uz galvas uzliktu dzeltenu cepurīti. “Tu esi tas gudrais?” Oto man pajautāja. Droši vien gribēja uzsākt sarunu. Neveikli atjokoju, ka es biju domājis, ka attiecības ar G. esmu smukais. Viņš nekādi nenoreaģēja. Drīzāk vīlās, ka neesmu sekundes simtdaļā attaisnojis viņa iedomātās cerības. Apjautājās, kur strādāju un tikpat ātri kā parādījās, arī nozuda pūlī. Vakara gaitā pamatīgi sametos. Dinas brālēni mētāja skaļus jokus, velkot viens otru aiz zoba. Ik pa brīdim pie mums pievienojās jauni viesi. Es zināju par Endiju. Viņš bija modelis, dzīvoja Milānā un atgādināja jaunu Lorenzo Lamas no seriāla Renegāts. Viņu pavadīja divas skaistas draudzenes, aukstām un vienaldzīgām sejām. G. pamāja jaunajam Renegātam un viņš strauji mums tuvojās ar savu pavadošo svītu. Endijs bez ilgas prātošanas stādīja priekša G. savām draudzenēm: ”Šis ir mans bijušais puisi.” Viņas ņēmās viņu pētīt. Nekas viņu sejās neliecināja, ka būtu ieraudzījušas astoto pasaules brīnumu un vienaldzīgi devās uzpīpēt. Es biju slavens ar to, ka varēju uzsākt greizsirdības kautiņu. G. uzreiz Endiju iepazīstināja ar mani. Pastiepu roku, kuru Endijs noignorēja. Prātoju, kuru pudeli varētu triekt pret Endija galvu. Varbūt izšķaidīt alus pudeli pret galda malu un ar aso rozīti iet virsū. Vienīgi Dinas draugu lokā no “gudrā” es ātri pārtaptu par “trako”. Kamēr es tā domāju, Endijs jau bija garlaikojies aizšļūcis pie Oto, kuri abi noteikti tērzēja par satikšanos ar G. jauno puisi. Tā es nopratu, jo viņi skatījās uz mani, kā uz krātiņā ieliktu gorillu. Vienā rāvienā iztriecu džina glāzi. Otru man atnesa Dinas draudzene, kura visu atlikušo vakaru bija man gluži pielipusi. Nemitīgi lika ap pleciem roku vai pieskārās augšdelmam. Dažu soļu attālumā mūs vēroja viņas vīrs. Nebiju drošs, vai netieku uzaicināts uz kādu svingerisku vakara turpinājumu. Nebūtu jau pirmā reize. Studiju gados, šos pārus varēja uzreiz atkost. No sākuma tevi medī sieviete, kad viņa padod signālu, tad pietuvojas vīrs. Parasti pajautā, vai ko vēlos dzert. Ja, piekrītu, tad jau esmu apstiprinājis dalību. Toreiz dzēru viskiju. Viņš atnesa. Un acis mānīgi velk mani tīklos. Parasti atmodāmies īrētā viesnīcas numurā. Droši vien viņi ievilka ķeksi savā laulības to do listā un dzīvoja tālāk. Es arī daudz par viņiem vairs neprātoju. Bet šoreiz viņa vienkārši bija draudzīga un alkohols tāpat bija bez maksas.
6 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]