Laika upe
Komandējums Viļņā. Brokastis Radisonā ar skatu uz Neres upi. Krasti nosniguši balti. Upes straume lēni nes nelielas ledus saliņas. Ūdens acu zīlīšu melnumā. Tā varētu izskatīties zemapziņas dzīles. Skatoties uz Neres upes straumi, iedomās redzu sena laikmeta koka būdu. Tur lāčādas ietinies vīrs sedz basu bērneli. Šķita, ka puika pavasari nesagaidīs. Viņam atļaus nosalt. Un vīrs no bada to apēdis.

Bet es sēžu Radisona siltajā ēdamzālē un ar dakšu bakstu brī sieru. Neres straume hipnotizē manu uzmanību.

Ar K. un U. dodamies uz Viļņas biroju. Mums paredzēta nodarbība par pārdošanu. Sasveicināmies ar lietuviešiem. Vadītājs izmet kādu jēlu joku par manu doktorantūru. Es smejos līdzi. Kas cits mans atliek? Viņš nosauc mani par misteru doktoru.

Sasēžamies aplī, pa vidu nav vairs ugunskurs kā senāk, bet galds ar kafijas krūzēm ar lazdu pienu. Mūs apmāca ne vairs ciema gudrākais, bet korporatīvais treneris ar psihologa diplomu. Mēs mācāmies pārveidot teikumus, lai klientu pārliecinātu par mūsu produktiem. Treneris izskatās pēc stalta dejotāja. Ģērbies rozā kreklā un platās, glīti gludinātās auduma biksēs. Plati smaidot atsedz visus zobus. Prātoju, cik ilgi viņš trenējies pie spoguļa. Viņš stāsta par uzticēšanos sev un citiem. Tad beidzot liek mums paņemt līmlapiņas un uzrakstīt no nulles līdz desmit - cik ļoti mēs viņam uzticamies? Mēs sarakstām. Vairākums ieliek astoņas balles. Protams, tur ir āķis. Tas ir ne tikai par viņu, bet arī par mūsu uzticēšanos cilvēkiem. Sadalāmies grupās pa četri. Esmu vienā grupā ar diviem lietuviešiem. Mums simts procenti jāsadala trijās kategorijās, kur katrai kategorijai iedodam kādu procentu skaitu. Jautājums šāds: kādu procentu jūs dotu savam vēstījumam (message), balsij un neverbālai saziņai. Lietuvietis uzstāj, ka zina šo uzdevumu. Mums lielākais jādod neverbālai saziņai. Saku, lai ieliek vairāk procentus vēstījumam. Manī neklausās. Sajutos gaužām vientuļi. Droši vien iepeldēju kādā atmiņā, kur patēvs man teica - "Nerunā pretī!" Un netieku laukā no jaunas atmiņas straumes.

Pusdienās sēžam kopā ar igauņiem. Abi drūmi un nerunīgi. Ne jau tāpēc, ka igauņi, bet kaut kā viņiem drūms noskaņojums.

Atgriežamies nodarbībā. Šoreiz ķeramies klāt frāzēm. Nevajadzētu lietot jautājuma partikulu "kāpēc". Tad vēl vārdu salikumu "kā es jau teicu..", "jā, bet..", "jocīgs jautājums", "lielisks jautājums", un beidzot partikulu "nē". Mums vajadzētu pavērot, cik bieži dienas laikā lietojam partikulu "nē". Es kaut kā neizturēju, teicu, ka nepiekrītu. Vārds "nē" nav jāuzskaita. Vārds "nē", nosaka robežu, kuras nepārkāpj. Man uzsita pa nervu šis amerikāņu-karnegija diskurss. Valodas triki. Pazeminot valodu par kalponi, lai apmuļķotu pretinieku pārrunās. Valoda ir upe. Es iebildu pret partikulas "nē" uzskaiti. Atkal sajutos galīgi atsvešināts no pārējiem kolēģiem, it kā es būtu nokritis no mēness. Iezagās doma, ka jāmūk pēc Lieldienām prom. Viņi mani apēdīs ar visiem saviem korporatīvajiem murgiem. Pārvēršos par dzīvu izkārtni.

Vakarā pastaigājos pa Viļņu. Lauskis kniebj vaigos. Mīnus desmit grādi. Viļņa skaisti izrotāta kā Ziemassvētku egle. Netālu no stikla muzeja nopērku karstvīnu. Krūtis ieplūst siltums. Eju garām mājai, kurā 1812. gada decembrī apmetās Stedāls. Citā dzīvojis vijolnieks Jurgis Fledžinskas. Pamanu goda plāksni arī lietuviešu fovisma māksliniekam Jonam Čeponis. Staļina laika celtā ēkas siena pilna ar piemiņas plāksnēm - operdziedātājai Elenai Čiudakovai, komponistam Stasys Vainiūnas un citiem. Kā pēdējo iepazīstu trimdas rakstnieku Kazys Bradūbas. Viņš 1995. gadā atgriezās Viļnā, kur arī nodzīvoja savas dzīves pēdējos mirkļus. Nedaudz kļūstu priecīgāks un dzīvāks, dvēselē ieplūst siltums par satikto kultūru.