Katra diena kā filma
Kamēr citiem ir 21 dienu izaicinājums bez cukura vai mēnesis bez grādīgiem dzērieniem, tad man ir 21 dienu latviešu filmu izaicinājums. Sāku ar filmu "Vētra". Pēc Viļa Lāča romāna motīviem. Šodien paredzēts skatīties citu sociālistiskā reālisma filma "Ilze". Pēc Annas Brodeles, man šķiet, garstāsta "Marta" motīviem.

Kas man šķita interesanti, ka filmas.lv mājaslapas recenzijās ir tikai viens teikums par to, ka tā ir ideoloģiski ieturēta filma. Nu, lai skatītājs pēc filmas noskatīšanās nekļūst par komunistu. Bet recenzents meklē plašākus kinomatogrāfiskus kontekstus, kuros ievietot filmu. Piemēram, filma "Kad lietus un vēji sitās logos" tapis pēc Arvīda Griguļa darbu motīva. Recenzijā var lasīt: "(..) šī filma daudz nozīmīgāka ir kā viens no pirmajiem mēģinājumiem trillera žanrā, kuru režisors Aloizs Brenčs nākamajās desmitgadēs izkopa līdz pilnībai."

Man šķiet, ka tas ir saprātīgi izdarīts. Izgriezt un ievietot citā skatījumā. Vienīgi ar filmām tas strādā labāk nekā ar literatūru. Rakstnieks tomēr darbojas vienatnē. Nu labi, viņš arī lasa citus darbus un ietekmējas. Manuprāt, literatūrzinātnes pētniece Ilze Ļaksa-Timinska darbojas ar stipri sarkano autoru Robertu Ērdmani pēc līdzīga paņēmiena. Mēģina viņa darbos saskatīt modernisma iezīmes un plašākus literatūras kontekstus. Tas socialistiskā reālisma rēgs ir fons, taču ir vēl citi elementi. Vienīgi kāds var pārmest motivāciju, kāpēc pievērsties kādam sarkanajam, ja ir neizpētīta perifērija ar daudziem maz zināmiem autoriem.

Noslēgšu pārdomas ar slaveno Orvela citātu: "There is no such thing as genuinely non-political literature (..)"*


*George ORWELL, “The Prevention of Literature,” in Inside the Whale and Other Essays, Penguin Books, 1962, pp. 166-7.