|
[19 Sep 2026|12:20am] |
Placebo ģitāras skaņas atmet mani atpakaļ tur, jaunībā.
Without you I'm nothing.
Jaunībā tu domā, ka esi visa sākums. Tu nezini, kas ir bijis pirms tevis, acis plaši vaļā un skrien uz priekšu, zinot, ka, ja arī kāds kaut ko pirms tevis ir darījis, tas noteikti nav bijis pareizi.
Tu esi sākums. Tavs bērns būs līdzīgs tev. Tās pašas acis, tie paši smiekli. Tavs bērns.
Un tad nāk briedums.
Tu saproti, ka esi daļa no ķēdes. Posms. Tu neesi citāds, tavas garās rokas, garās kājas, visi mazie iedzimtie defekti, par kuru pārdzimšanu savā bērnā tu tā pārdzīvo, nav ne tava vaina, ne tavs nopelns.
Tu esi viens ķēdes posms.
Tava tēva garās rokas. Tava tēva kalsnā seja. Tavs bērns ir līdzīgs savam vectēvam, un tu esi līdzīgs savam. Nē, tas nav pareizi. Mans vectēvs bija skaists. Domāju, ka sieviešu mīlulis. Lai nolādēts alkohols, kas viņa aiziešanu no mūsu pasaules, tāpat kā otram vectēvam, tikai paātrināja. Bet tāds bija trīsdesitajos gados dzimušo lāsts - lai izturētu savu bērnību karā un jaunību piecdesmitajos, droši vien, diži daudz citu iespēju nemaz nebija.
Tu esi viens ķēdes posms.
Tavs dēls nesīs tālāk tavas dzimtas raksturu. Mēs pieaugam ātrāk. Mēs esam nopietnie bērni. Un nenopietnie pieaugušie.
Žēl, ka mans tēvs nekad nesatika savu mazdēlu. Es esmu pāraudzis viņu. Ne tikai kā cilvēks, kā vīrietis, bet arī kā tēvs. Jau otro desmitgadi dzīvoju vecumā, kuru viņš nepiedzīvoja. Sūdi notiek.
Tu, mans mazais dēls; tu neesi mans spogulis. Tu esi visu mūsu dzimtas vīriešu turpinājums un tālāk nesējs. Vienīgais, lai cik ironiski tas nebūtu. Latgaļu kalēja mazmazmazdēls. Tu rotaļājies ar gredzenu, kuru es izkalu, lai nodotu tālāk tev. Tikai tāpēc, ka mans vecvectēvs neizkala neko man. Un tāpat es jūtu to saikni, to pievilkšanas spēku, ikreiz, garajā Latgales braucienā. Nākamajā brauksi arī tu. Man pirkstā būs manis paša kaltais gredzens, bet tu nesapratīsi, kāpēc tētis stāv šosejas malā un veras uz mājām vienā tās pusē, un ezeru otrā. Tētis tikām atcerēsies stāstu par degošo kūts jumtu, kuru sašāva ar katjušām. Tikai tāpēc, lai sašautu. Es saspiedīšu tavu roku, tu brīnīsies; varbūt nobīsies. Un neatcerēsies šo epozidi. Līdz meklēs jau tavs dēls. Un tad tu sapratīsi, ka pasaule nesākas ar tevi. Ka tu neesi mantinieks, tu esi tikai tālāk devējs. Un ar gredzenu rotaļāsies tavs dēls.
Jaunībā tu domā, ka esi visa sākums.
Briedumā tu baidies, ka ar tevi viss arī beigsies.
Vai viedumā es sapratīšu, ka ne es biju sākums, ne es biju beigas, un ciklā mēs iesim tālāk, līdzi visi reizē mirsim? Nevis tu vai es, bet mēs, kā kopums, kā esība.
Es tikai ceru, ka tev nebūs jāpiedzīvo karš trīsdesmistajos un visa stiprā dzīve jānodzīvo okupācijā. Kā tavam vecvecvectēvam pirms 90 gadiem.
Paaudžu maiņa. Tava tēva plānās lūpas un acis. Es katru dienu, sapulcē sēžot, vēroju pats savu attēlu. Pelēks, noguris vīrietis pēc 40. Bet tās acis. Mana dēla acis. Ar tām es skatos nākotnē.
Mēs visi esam līdzīgi tiem, kas jau nomiruši. Mums bija jaunības maldi, brieduma atklāsmes un vieduma dzinējspēks, ar ko dzīt jaunos uz priekšu. Un mūs visus gaida gals.
I've never been an extrovert, but I'm still breathing.
|
|
