istabas_ozols

pulkstens bija ap kādiem diviem naktī, mēs visi sēdāmies pie dzimšanas dienas galda. istabā bija mājīgi iekārtota un silta, gaisā bija jūtams sandalkoka vīraks un industriālā mūzika bija pagriezta pieklājīgi zemā tonī, lai varētu sadzirdēt katra blakussēdētāja smieklus. mani pārsteidza galda bagātība, mīlestības vienkāršība un valdzināja pretīm sēdošās sejas. katram ēdienam bija savs stāsts, kā ticis pagatavots, vai arī, kurš galdiniekiem bija viņu cepis, vārijis vai sautējis. pie galda mēs pavadījām neīsu brīdi, es neatceros nevienu sarunu, nejau tāpēc, ka Tulamors koķetēja ar aknām, bet gan tāpēc, ka izjutu dzen budista cienīgu meditatīvu svētlaimi, es biju apburts ar mājīgumu, ar mīlestību, ko izstaroja katra substance, sākot no ēdiena spektra beidzot ar draugu sejām. vēlīnāk mēs devāmies uz siena šķūni skatīties PSRS laika multiplikācijas filmas, ierunājot katra persnāža tekstu, kurš mums likās atbilstošs tajā dotajā situācijā. mēs radījām smieklus, kas plūda aumaļām, iekustinot mūs visus kopīgā unisonā. es nedaudz iemigu, piemodos no sajūtas, kad dzestrais vējš glaudās gar kailajām pēdām, devos iekšā mājā. gaisotnē virmoja māksla un petrolejas smaka, visiem bija rokās otas un katrs apgleznoja virtuves sienu vai plauktu, leduskapi vai kartona gabalu pie virtuves bufetes. mēs apreibām no krāsas smakas, vieglā eiforijā mēs radijām freskas, izkrāsojām viens otra zīmējumu kontūras un paši sevi.
līdz ar saules ausmu, mūsu rindas retinājās, mēs devāmies gulēt, es vēl paspēju izdzert banānu koktēli ar halvu un noklausīties kā ansis spēlē džambu. ap septiņiem no rīta es nolēmu doties, jo Mazuls veda ar mašīnu un tādu iespēju nevarēja palaist garām; negribējas nekur doties, gribējas palikt un mazgāt traukus, vai kaut ko vākt un kārtot, vai kādu bučot, nebiju sen cēlies ar tik daudzām nedalītu emociju burzmu.. mašīna viegli ripoja pa jelgavas šoseju, saule nedaudz karsēja un mēs atri noklūvām rīgā.
Daudz laimes Tev dzimšanas dienā Imīt.