Noskatījos Riga IFF diskusiju "Kā dekonalizēt mediju: kritiska kultūras žurnālistika Austrumeiropā". Pēc tam, kad cibiņš simamura ar to padalījās savā ierakstā. Diskusiju vadīja ukraiņu redaktore Darija Badjoka, panelī piedalījās lietuviešu kinorežisors Karolis Kaupinis, ukraiņu kinokritiķis Serhijs Ksaverovs, žurnālists Pauls Raudseps un “Satori” redaktors Henriks Eliass Zēgners.

Pirmais sarunu aplis bija nedaudz stīvs, taču ar katru nākamo jau varēja saklausīt brīvāku domu izklāstu. Raudseps precīzi notvēra divas dažādas pieejas. Viens, ka NYT korespondents Andrjū Higinsa (Andrew Higgins) kādā rakstā netieši jautā – Kāpēc jūs nospiežat krievus? Otrs, ka Igaunija koncentrējas uz Skype, IT tehnoloģijām un biznesa inkubatoru kopienu. Tas, ko viņi dara ir piedāvā citu stāstu par sevi. “Apspiešanas” terminu veiksmīgi apspēlēja Kaupinis. Viņam franču draugi jautāja par šo krievu-lietuviešu situāciju, uz kuru viņš aicināja uz to paskatīties, kā uz situāciju, kur francūži dzīvo kādā no bijušo koloniju valstīm. Piemēram, Marokā vai Alžīrijā. Šis “apspiesta” apzīmējums uzreiz maina kontekstu.

Par ko man vēl kluss prieks? Ka pavīdēja viedoklis par ielu nosaukumiem. Un, protams, vai A. Upīša devums latviešu literatūrā atsver viņa politiskos uzskatus un rīcību? Kas mani pārsteidza, bija Raudsepa komentārs, ka komponists R. Pauls publiski nav paudis nostāju par karu. Arī tika pieminēta I. Kalniņa pozitīvais viedoklis par kaimiņzemes diktatoru. Abiem notiek koncerti, pasākumi un latviešu sabiedrība, it kā piever acis uz šo sīkumu, līdzīgi kā ar Upīti. Viņš taču labs rakstnieks! Tie tiešām ir jautājumi, ar kuriem mūsdienu Latvijas sabiedrībai būtu jātiek galā. Kaupinis izteica labu novērojumu, cik ielu Lietuvā ir nosauktas trimdas literātu vārdos? Lietuviešu režisors (jā viņš kļuva par manu favorītu) izteicās par mazo un lielo valstu problēmu, tādā kontekstā, ka Francijai nav jābaidās pazust no pasaules kartes, kamēr Baltijas valstīm parādīšanās un pazušana ir svaiga pieredze.

Kaupins pastāstīja par kādu krievu režisoru, kurš Viļņas kino festivālā runāja par Krieviju kā par lielu kuģi, kurā varētu uzņemt arī Lietuvu, ja vien tā nebūt NATO. Uzreiz atcerējos šo naratīvu “Rīgas laiks” šī gada janvāra izdevumā, kur Arnis Rītups sarunājās ar filozofu Aleksandru Sekacki. Atceros, ka braucu tramvajā un spļaudījos, kam vispār nepieciešama šāda intervija! Tur visā godībā atsegta Krievijas paplašinātā maksisma ideja un arī “kuģa” metafora, lai gan tur Sekackis to sauc par “Noasa” šķirstu. (Smiekli nāk!)

Domājot par dekolonizāciju, tad vienmēr mulsināja postpadomju telpas jēdziens. Lai runātu par Latvijas neatkarības pirmajiem gadiem, iespējams vēl var to lietot, kaut gan man tuvāk ir postkoloniālisma termins. Tas drīzāk uzdod jautājumus – Nu, mums ir šādi tāpēc, ka TĀ! Ko darām tālāk? Postpadomju telpas jēdziens drīzāk (nemaz nerunājot, ka tas ir saliktenis no “post” un “padomju”) konstatē likumsakarības un iedod tādu fatālismu, ka nevar tikt prom no tā “padomju”.