Likantropiskās · piezīmes

that's right. un, atceroties tekstus, ka viss, ko sieviete grib un ar ko var aizbāzt viņai muti ir laulība un bērni... nu zieniet!
trakākais ir tas, ka tieši ar tādām sejām es pēdējā laikā pārāk bieži saskaros. un tas ir patiešām kaitinoši.
vai varbūt man vienkārši pašai ir pārāk daudz problēmu ar sevi un tieši tā, kā tu saki- vajadzīgs laiks sev.

Par laimi, man neviens to necenšas ieteikt kā labāko dzīves modeli. Bet tas laikam tāpēc, ka man nav partnera - saprot jau, ka no svētā gara nesanāks. On the other hand, bezbērnu bet attiecībās esošajai kolēģei ik pa laikam tiek atgādinoši pajautās, "kad tad saņemsies". It kā tas būtu publisks pienākums.

ko?! kā tu uzdrīksties!?
šis pravietis tevi pārliecinās viens un divi:

http://www.youtube.com/watch?v=tAG-GmU4IvA

Par vēlu. Es tikko noskatījos dokumentālu filmu "Černobiļas sirds".

ēm, kāds sakars Černobiļai ar Andri Šķēli? vai arī tu šo cilvēku uzskati par mutantu?!

Tāds sakars, ka nekāds šķēle mani tagad nepārliecinās par nekādām morālām vērtībām, jo ģenētikai un vides piesārņojumam vairs šādu vērtību nav. :D

nu bet LV jau ir tīra valsts...

Ne gluži, ņemot vērā to, ka man pašai ir iedzimti gļuki.

domā, tas no tā, ka neviens nekontrolē, ka Rīgas un pierīgas mežos regulāri tiek izgāzti atkritumi?

Well, esmu 86.gada bērns un drūmais mākonis gāja arī pār Rīgu, kad mana māte bij ar mani stāvoklī.

man jau bija trīs gadi tad +/-, un es jau mācēju staigāt un uz poda iet. bet man šķiet, ka tas mākonis ietekmēja manus sapņus, jo ļoti ilgi bērnībā sapņoju vienu un to pašu, kam varētu ar to būt sakars.

Nezinu, vai sakritība, vai kā, bet tas gļuks, kas ir man, ir tieši "Černobiļas sirds" - sirds defekts, kas daudz smagākās formās ir ļoti izplatīts kopš tā laika un arī mūsdienās dzimušajiem Baltkrievijas bērniem.

Manuprāt gatavība bērnam iestājas tad, kad visi šie jautājumi kļūst lieki vai vismaz mazsvarīgi.
mana nevēlēšanās kļūt par māti, piemēram, precīzi uzrādās astroloģiskajā kartē. Skaidroju to dažādi. viens no variantiem- kādreiz esmu bijusi tik ļoti mātišķa, ka laiks beidzot pievērsties sev. Un vēl- starp jaunajiem vecākiem visbiežāk sastopamais atražošanās instinkts manī nav sastopams vispār, iedvesmo vien doma par iespējas piešķiršanu kādam nokļūt manis radītajā un vilinošā fiziskās pasaules telpā, kas pagaidām gan vēl ir tapšanas stadijā.

Aber interesanti - nez, vai šiem jautājumiem būtu jāatkrīt visās un to neatkrišana ir anomālija, pie kuras būtu jāpiestrādā, lai to labotu, jebšu pasaule vienkārši sev ievieš jauku dzimstības kontroles mehānismu - egoismu?

domāju, ka šie jautājumi atkrīt tikai uz brīdi (vēlmes un radīšanas. pēc tam jau atpakaļceļa nav)- savdabīgs ziedošanās mehānisms. :D Nevaru iedomāties, cik saulēm būtu jāspīd pie debesīm, lai man, piemēram, miers un klusums kādreiz kļūtu mazāk aktuāls.

Un, ja skatās ārpus egoistiskā varianta - es tiešām nezinu, vai es novēlētu savam teorētiskajam bērnam piedzimt tik fiziski un garīgi saindētā pasaulē, kāda šobrīd ir šī. Esmu ciniska, bet ne pietiekami, lai dzemdētu.

Jā, šis domu gājiens man arī savulaik bija aktuāls. Tagad mēģinu būt par pasauli labākās domās par spīti tai miskastei, ko radījusi cilvēce kopīgiem spēkiem plecu pie pleca. Ja rada bērnu ar domu, ka viņš pats ir izvēlējies paviesoties/pamocīties uz šīs grūsnās zemeslodes nevis piedzimst tādēļ, ka es tā gribēju, ka radīta tiek tikai miesa kā biļete uz šo apšaubāmo ceļojumu nevis pati būtne un izdodas atmest visas ilūzijas par šīs pasaules būtību kā tādu(lai vai kas, bet atpūtas zona tā pavisam noteikti nav), ilūzijas par to, ka varbūt vismaz viņš būs laimīgs/es būšu tā, kas viņam šo laimi nodrošinās bet pēc tam krāt niknumu uz visu pasauli par uzbrukumiem pašradītai laimes zonai, tad varbūt tajā visā var iedvesmoties šim procesam.

Tā jau ir, es piekrītu, ka vismaz lielākajā tiesā gadījumu varētu teikt, ka izvēlas pats, bet arī sievietei tomēr ir (vai vajadzētu būt) izvēle - apaugļoties vai nē. Meh. Ja kaut kas no svētā gara gadītos, abortu jau netaisītu. Šajā šausmīgajā pasaulē ir šausmīgi daudz skaistuma tomēr.

Jā, protams, neapšaubāmi, izvēle ir ļoti svarīga. Vismaz man noteikti. Vispār gribas tikt pāri visiem 1. kategorijas grūtniecības iemesliem (man šķiet, ka pārsvarā, kaut arī neapzināti, cilvēce vairojas dēļ skološanās funkcijas- bērni dzimst, lai apmācītu, papildinātu, atspoguļotu, turpinātu). Tāda nu tā skološanās sistēma ir izveidojusies, tas viss ir labi, tā vajag utt, bet mani tas kaut kā nesaista. Nemaz jau nerunājot par tiem gadījumiem, kad sieviete ar bērna palīdzību cenšas saglābt/izveidot/uzturēt saikni ar vīrieti :D(šis iemesls man vispār šķiet atbaidošs jau kopš bērnības). Un vēl tas mīlestības bads- vajag bērnu, jo beidzot būs, kas mani mīlēs, es būšu kādam vajadzīga utt. Viss jau varētu būt jaukiņi, bet bērni izaug un aiziet, bet šis tukšums paliek tik un tā neaizpildīts.
Augstāks līmenis varētu būt izskolot pašam sevi līdz tādiem augstumiem, lai bērns nebūtu tikai viens no savas būtības ķēdes posmiem bet tāds kā jaunas ķēdes sākums.

nu, mans bērns ir absolūti izlaists un diendusu guļ man uz rumpja. tā nu es 2 - 3 stundas guļu uz muguras, lasu grāmatas un domāju. nebūtu sīča - nebūtu man šī laika. pat ja būtu brīvs laiks, es to droši vien nosistu pie datora.

Nu jā, tas jau baigi dažādi katram indivīdam. Zinu sievietes, kurām vispār tas ir piepildījums un hobijs reizē - audzināt bērnus, attiecīgi, bez tiem viņas savu dzīvi negrib iedomāties. Es, savukārt, ne pārāk gribu iedomāties, kā es varētu nevarēt pēkšņi lekt kājās un aizbraukt uz pusi dienas uz stalli un, atbraucot mājās vienkārši iet gulēt, nedomājot ne par drēbēm, ne ēdienu, neko. Ja tā gadītos, ka man būtu bērns, es, protams, nebūtu tik bezatbildīga un rūpētos par viņu, bet nezinu, vai es nejustos sev kaut ko ļoti daudz atņēmusi - kaut vai to apziņu, ka es tik tiešām varu kaut nakts vidū uz Tallinu ar kājām doties, pat, ja to darīt netaisītos.

par to tev nav jājūtas vainīgai vai kā tamlīdzīgi. pilnīgi normāli var apbērnoties arī pēc 38 gadiem, ja nu sagribas, turklāt pārapdzīvotība ir mūsdienu globālā problēma numur viens.

Vainīga es drīzāk justos, ja aiz pienākuma apziņas izlemtu, ka radīšu bērnu un pēc tam nožēlotu to, ko esmu zaudējusi - jo neba jau nu tas bērnam paliktu nepamanīts. Ir šausmīgi būt negribētam. Tā kā pagaidām civilizācijas vārdā būšu egoists. :)

neredzu tur neko egoistisku, drīzāk otrādi. pēc 10 - 15 gadiem tev būs priekš bērna daudz lielāki resursi, iekšēji un ārēji, līdz ar to tavs iespējamais bērns būs laimīgāks.

Iespējams, un pa 10-15 gadiem var vēl piecus mūžus izdzīvot un saprast, kā būt un ko gribēt. Bet mz un mm pierakstus gan man dikti patīk lasīt. :)

Neieslīgu visu komentāru izlasīšanā, bet tā kā man ir 6 mēnešus vecs elfu bērns, tad varu pateikt dažas lietas: domāšana pēc bērna drusku mainās gan un to nevar saprast (manuprāt) ja tev vēl nav bērnu. otrkārt - es nesūdzos par to, ka man nebūtu laika sev, nezinu, varbūt man ir paveicies. treškārt - jā, vairāk bērnu mans egoisms diezin vai man atļaus. manī laikam nav tādas misijas apziņas, ka bērni ir mana dzīve utt.un neesmu gatava visassavas intereses nogalēt dēļ bērnu radīšanas. un ja runa ir par to, ka pēc gadiem gribēšu vēl, respektīvi, piedzīvot visu to (gaidīšanu un laišanu pasaulē)vēlreiz - nē, negribēšu.
tomēr mazais cilvēks ir brīnums. un tas, ka viņš man ir, ir absolūti brīnišķīgi. :)