Likantropiskās · piezīmes

domāju, ka šie jautājumi atkrīt tikai uz brīdi (vēlmes un radīšanas. pēc tam jau atpakaļceļa nav)- savdabīgs ziedošanās mehānisms. :D Nevaru iedomāties, cik saulēm būtu jāspīd pie debesīm, lai man, piemēram, miers un klusums kādreiz kļūtu mazāk aktuāls.

Un, ja skatās ārpus egoistiskā varianta - es tiešām nezinu, vai es novēlētu savam teorētiskajam bērnam piedzimt tik fiziski un garīgi saindētā pasaulē, kāda šobrīd ir šī. Esmu ciniska, bet ne pietiekami, lai dzemdētu.

Jā, šis domu gājiens man arī savulaik bija aktuāls. Tagad mēģinu būt par pasauli labākās domās par spīti tai miskastei, ko radījusi cilvēce kopīgiem spēkiem plecu pie pleca. Ja rada bērnu ar domu, ka viņš pats ir izvēlējies paviesoties/pamocīties uz šīs grūsnās zemeslodes nevis piedzimst tādēļ, ka es tā gribēju, ka radīta tiek tikai miesa kā biļete uz šo apšaubāmo ceļojumu nevis pati būtne un izdodas atmest visas ilūzijas par šīs pasaules būtību kā tādu(lai vai kas, bet atpūtas zona tā pavisam noteikti nav), ilūzijas par to, ka varbūt vismaz viņš būs laimīgs/es būšu tā, kas viņam šo laimi nodrošinās bet pēc tam krāt niknumu uz visu pasauli par uzbrukumiem pašradītai laimes zonai, tad varbūt tajā visā var iedvesmoties šim procesam.

Tā jau ir, es piekrītu, ka vismaz lielākajā tiesā gadījumu varētu teikt, ka izvēlas pats, bet arī sievietei tomēr ir (vai vajadzētu būt) izvēle - apaugļoties vai nē. Meh. Ja kaut kas no svētā gara gadītos, abortu jau netaisītu. Šajā šausmīgajā pasaulē ir šausmīgi daudz skaistuma tomēr.

Jā, protams, neapšaubāmi, izvēle ir ļoti svarīga. Vismaz man noteikti. Vispār gribas tikt pāri visiem 1. kategorijas grūtniecības iemesliem (man šķiet, ka pārsvarā, kaut arī neapzināti, cilvēce vairojas dēļ skološanās funkcijas- bērni dzimst, lai apmācītu, papildinātu, atspoguļotu, turpinātu). Tāda nu tā skološanās sistēma ir izveidojusies, tas viss ir labi, tā vajag utt, bet mani tas kaut kā nesaista. Nemaz jau nerunājot par tiem gadījumiem, kad sieviete ar bērna palīdzību cenšas saglābt/izveidot/uzturēt saikni ar vīrieti :D(šis iemesls man vispār šķiet atbaidošs jau kopš bērnības). Un vēl tas mīlestības bads- vajag bērnu, jo beidzot būs, kas mani mīlēs, es būšu kādam vajadzīga utt. Viss jau varētu būt jaukiņi, bet bērni izaug un aiziet, bet šis tukšums paliek tik un tā neaizpildīts.
Augstāks līmenis varētu būt izskolot pašam sevi līdz tādiem augstumiem, lai bērns nebūtu tikai viens no savas būtības ķēdes posmiem bet tāds kā jaunas ķēdes sākums.