Pēdējā laikā sanācis visai daudz saskarties ar mātēm, jaunajām mātēm, soon-to-be mātēm un wannabe mātēm, un man patīk redzēt gan viņu sapņošanu par vēl topošo vai iecerēto bērnu, gan to prieku, ar kādu viņas ar saviem bērniem darbojas, kad reiz tie jau ir piedzimuši. Un, no otras puses, vienprātība jautājumā, ka "vairs nav laika sev", "nogurums", "negulētas naktis", "varēju tā dzīvot, kad vēl nebija bērnu, bet nu vairs jau nē"... Līdz sāku domāt - kāda ir egoisma pēdējā robeža, kuru pārkāpjot vairs nebūtu veselīgi nedz sievietei kļūt par māti, nedz jaunajam cilvēkam - par viņas bērnu? Jebšu tiešām tas viss maģiski mainās līdz ar apaugļošanos? :D Vismaz man šobrīd liekas - man ir tik svarīgi veltīt laiku sev, man ir tik svarīgs liels klusuma un vienatnes daudzums un iespēja atmest pienākumus, lai vienkārši dzīvotu sev, ka nevaru iedomāties, kas ir tik labs sugas pavairošanā, lai ziedotu to, kas patīk pret mūžīgu pacietību.