Ir lietas, kuru pietrūkst. Te nav alķa. Tas ir, tas ir tik dārgs, ka esam principā izvēlējušies gadu nedzert. Nu i labi. Te principā nekur nav tādas ambiences, privātās telpas, vietas, kur padomāt vai vienkārši ainavas. Bet tas jau laikam viss pieder pie lietas. It’s the package. Ēdiens ir neiedomājams. Katru reizi, kad ēdam, esam laimīgi. Ceļamies, tā teikt, lai ēstu. Un tomēr, beigās neēdam nemaz tik daudz. Ir iemesli, kāpēc esam šeit. Medicīnu te var dabūt arī bez receptes. Braucam takšos kā karaļi. Viss jau ir.
Reiz es teicu, ka nekur vairs viena negribu pārcelties, un taisnība vien ir. Bet sāk šķist, ka arī vairākkārtēja pārcelšanās (uz citu valsti) ir kaut kas, pie kā var pierast.

aiming towards the next level

Nekas jau nav mainījies. Tikai dzīvesvieta, valoda, draugi, darba un mīļotā esamība, atbildības. Bet sajūtas nemainās, uztrāpot uz šortkatiem, kas ved uz pagātni. Mūzika, atmosfēra, atmiņas, vientulība. Krāsas. Šeit gan krāsu nav, bet es tās atceros. Viss kā pirms pieciem gadiem. PIECIEM. Un tad paskatos pa labi, kur uz galda pusizēsta šokolādes kaste, un galīgi sanāk smiekli. Viss tāpat, ar pārmetuma sajūtu sev, bet kaut kā tas drūmuma pilnums piedod īpašu garšu tai bezcerības sapņainībai. Vismaz tagad aptuveni zinu, ko vēlos dzirdēt savā mūzikā. Un vēl... ir jau labi būt laimīgam, bet man tik ļoti patīk arī skumjas.

Kāpēc cilvēki domā, ka viņiem var piederēt cilvēki, kad mēs esam brīvi, brīvi, brīvi?

Kolosāls "rīts." Neiet uz skolu, nogulēt līdz 3iem un darīt tieši to, ko gribas. Divas stundas pavadīt ar džeza harmoniju un tā tālāk. Btw, šis albums vienkārši norauj jumtu.

Vienīgais, par ko priecājos, ir, ka, tad, kad sūdīgi, nevajag vairs ne cīgas, ne alķi. Dusmas ir dusmas, un vilšanās ir vilšanās, bet kaut kādā dīvainā veidā var izbaudīt arī tos. Un, galu galā, visas tās palīgvielas tāpat nekad neko nav mainījušas.

Viss, ko vien vajag iedvesmai, ir šajā istabā. Tikai nekad es par to neaizdomājos. Grāmatas plauktos tik, cik pietiktu diviem gadiem (ja visu grib pārdomāt, saprast, noķert visas idejas un izspiest no tā maksimumu radošajās izpausmēs.) Klavieres, internets... Dusmas un skats pa logu (ķieģelu siena). Mūzikas ieraksti. Dusmas. Laika nav, darbu daudz, gribu rakstīt, bet ne sūda nesanāk. Visu uzreiz gribas. Bet negribas iziet ārā, pirms kas liels būs paveikts. Bet nāksies, nāksies. Izaudz, Bohēmija.

Negribēt par daudz- vienīgais uzdevums nākamajā semestrī.

Te nu viens no maniem draugiem ierakstījis kolosālu (kaver)versiju par Ziemassvētku tēmu. Krietna deva rūgtuma, kā vienmēr, bet šis ieraksts nudien man dod TO sajūtu.

https://soundcloud.com/madhav34/silent-night-lisa-hannigan-cover

Produktivitāte= no alcohol. Till my baby comes home.

Kāpēc dzeršana no rīta tiek uzskatīta par alkoholisma pazīmi?

Daži cilvēki spēj demonstrēt laulības bezjēdzību jau trīs mēnešus pēc precībām...

Neko es nemīlu vairāk par tām dienām, kad it kā ir daudz darbu, bet tu pats vari tos izdarīt sevis izvēlētajā tempā mājās. Iešaut balzāmu divos pa dienu, izdarīt lietas un vakarā uzdžemot ar draugiem.
Mana dzīve pēdējā laikā ir bijusi viena liela drāma. Pat ne drāma, ļoti daudz labu lietu ir notikušas, bet dažbrīd ar to komplektā nāk arī sava daļa stresa. Daudz darbu, organizēšanas, beigu galā svinēšanas, atgūšanās and all over again. Šādas tādas likstas arī, bet ko nu par to... Ai, labs, kas ir, un, kā nav, varbūt arī nemaz nevajag.

Beidzot es atkal esmu es. Gadam bija jāpaiet. Gribētu teikt, ka nekad nekur vairs nepārcelšos, bet nedomāju gan, ka tas ir tiesa. Ir daudz lietu, ko es drosmīgi gribētu teikt, bet lietām, uz kurām patiesībā esmu spējīga, man ir vēl daudz vairāk drosmes. Negaidīt neko konkrētu no dzīves, paļauties tikai uz sevi, bet reizē ļaut jaunām lietām ienākt perifērijā, kind of ideālais setings.

Un atkal šīs šaubas par konkrētās mācību iestādes atbilstību manai dzīvei. Un šī nav ne otrā, ne trešā reize. Bet šis ir trešais semestris. TĀ sajūta, ka no visas sirds negribu šeit būt, tas ir, šejienei kā tādai jau nav ne vainas, bet justies spiestai iet uz lekcijām, sēdēt tur tikai ar vienu domu galvā "drīz jau beigsies, tikai izturēt šo vienu stundu..." un tādas ir gandrīz VISAS, tad, acīmredzami, kaut kas nav kārtībā.
Es nekad negribēju stāties ārā no vidusskolas. Gandrīz tur nomiru, bet zināju, kāpēc daru tās lietas, ko daru. Tagad es neko nezinu.

we are always asked
to understand the other person's
viewpoint
no matter how
out-dated
foolish or
obnoxious.

one is asked
to view
their total error
their life-waste
with
kindliness,
especially if they are
aged.

but age is the total of
our doing.
they have aged
badly
because they have
lived
out of focus,
they have refused to
see.

not their fault?

whose fault?
mine?

I am asked to hide
my viewpoint
from them
for fear of their
fear.

age is no crime

but the shame
of a deliberately
wasted
life

among so many
deliberately
wasted
lives

is.

Charles Bukowski

Jūtos mazliet apmulsusi. Pēc šīs superiedvesmojošās vasaras ar maniem hipijiem grūti ielekt atpakaļ "grafikā." Daudz ko negribas darīt, un pat neredzu tam jēgu. Neredzu pat īsti jēgu savām studijām/ visam, kas jāpiecieš un jāpaieš. Kāpēc? Kāpēc nevarētu dzīvot tikai tā, kā gribas? Man tā pietrūkst. Tas ir.. šī vasara bija tāda, bet jau tad es zināju,ka pēc tam būs sasodīti grūti, un šī iemesla pēc es maksimāli centos par to nedomāt. Es ceru, ka tā ir vien pārejoša fāze, bet, no otras puses, gribas saglabāt šo mūžīgo prieku. Un tāpēc man ir Paulī, bez viņa es nezinu, ko darītu.

Mans mīļākais vārds laikam tagad ir "hipijs." Hipijs ir kāds, kurš nekad nepievils, jo mēs viens otru pārāk daudz mīlam. Un katru dienu ap mani notiek lietas, kurām vienkārši nespēju noticēt, goda vārds, nespēju. Bet karavāna iet tālāk arī, kad suņi rej. Labi, ka man šeit ir tāda ģimene, kas dod spēku un mīlestību.

say something, I'm giving up on you

Yet you're my favourite work of art...

Izdarīt tās mazās lietas, ko negribas, saistībā ar finansiālu jautājumu kārtošanu un tā tālāk... Jā, jā, laba sajūta. :)

Jo vairāk laida pavadu vienatnē, jo labāk jūtos. Visa vasara jau tāda. Palēnām, pamazām saprotu lietas un tad nākamās atkal būvējas tām virsū... Es vienkārši esmu laimīga. Mirkļi. Maksimāli cenšos izslēgt no apziņas tūlīt jau klāt esošās problēmas, jo ticu, ka šoreiz var savādāk. Mierīgāk. Dažreiz gan sevi jāapstādina- ieelpa, izelpa, viss būs labi, nedomā par to tagad. Bet kopumā labi. Pēdējās dienas pirms eirotripa. Bet man jau nekur nav jāsteidzas. Steiga vēl nekad nekur nav aizvedusi. Ik mirklis ir īpašs ar kaut ko...
Savāds miers iestājies. Mīlestība pret sevi. Domas par to, ko un kā labāk. Daudz praktizēšanas manā vienpadsmit kvadrātmetru telpā. Bet domāt vajag. Domāt šoreiz par to, kur tad īsti eju, kas būs ceļa galā, "kāpēc" lai atrod savu "tāpēc." Tā man tagad gribētos.

Forši jau tā sēdēt savā istabā... Domāt, kā tikt atpakaļ no Marakešas. Un mož, ka caur Parīzi izbraukt. Tiešām gaidu. :)

Besī tās dienas, kad iedzer visīti, uzkurī un JŪTIES LABĀK.

Vakar satiku džeku, kurš studē human technologies. Gudri, gudri cilvēki manā darba vietā. Un tad, ja man jautātu, ko daru, laikam gribētos teikt "Oh, I'm just a singer." Bet es zinu, ka tā nav taisnība. I'm not JUST a singer.

neviens nevienam nepieder (kā jau sen zināms),
bet katrs tomēr kaut ko cer...

Ārā ir ārprātīgi skaisti. Tikai kaut kā nebūt es joprojām esmu pilnīgā dirsā. Un neapēju iziet no mājas bez iemesla, jo lielākais sarūgtinājums ir nespēja dalīties ar kādu skaistumā, ko redzu. Un arī, kurš tad iet ārā viens pats? Laikam vajadzētu atmest šo "netikumu," paņemt riteni un apbraukāt visas skaistās, neredzētās, neiepazītās vietas. Jāsaņemas.

Vispār... var jau būt, ka cilvēki tiešām sāk domāt, ka esmu nojūgusies, kad jūsmīgi runāju par to, cik kaut kas ir skaists, kāds iedvesmojošs un kā viņa enerģija apgaismo pārējos. Tagad tas sāk izskatīties pēc jaunības maksimālisma? I mean, viss, ko saku, ir patiesība, un es tiešām tā domāju, bet... varbūt jāatrod labāks veids, kā sevi izpaust. Vakar konstatēju (vispār ne tikai vakar), ka, ja runāju lēnām un domāju par vārdiem, ko teiktu latviski, tad ZINU tos arī angliski. Saruna būtu daudz sakarīgāka, ja tā darītu vienmēr. Un mācīties paskaidrot, ko ar ko es domāju. Minēt piemērus. Un atcerēties, ka atbilde NAV jāsper ārā trīs sekundes simtdaļu laikā. Man ir laiks apdomāt atbildi, tad arī rezultāts būs kvalitatīvāks, cilvēki sapratīs, būs konekts un pašai prieks.