Un atkal šīs šaubas par konkrētās mācību iestādes atbilstību manai dzīvei. Un šī nav ne otrā, ne trešā reize. Bet šis ir trešais semestris. TĀ sajūta, ka no visas sirds negribu šeit būt, tas ir, šejienei kā tādai jau nav ne vainas, bet justies spiestai iet uz lekcijām, sēdēt tur tikai ar vienu domu galvā "drīz jau beigsies, tikai izturēt šo vienu stundu..." un tādas ir gandrīz VISAS, tad, acīmredzami, kaut kas nav kārtībā.
Es nekad negribēju stāties ārā no vidusskolas. Gandrīz tur nomiru, bet zināju, kāpēc daru tās lietas, ko daru. Tagad es neko nezinu.