Kā es varēju aizmirst, ka būt vienam ir augstākā ekstāze un labsajūta? Vieglums, laime un VISS ir saskaņā, pārsteidzoši! Tik viegli būt laimīgam! Tik viegli... Tad varbūt TAS ir nepanesamais esības vieglums- otrs cilvēks?

Manai mīļākajai grupai iznācis albums.

paskaties lejā
no palodzes kur pelni birst
paskaties saullēktā siltā
kur tu nekad neatnāci

es sarkanās kurpēs un džeza kleitā
džeza cigareti
un- tuk tuk- kaut kas klauvē manā iekšienē,
it kā būtu dzīvs.

malks spirgta gaisa
un es nejūtu
tikai- tik tak- smadzenēs

aizmirstiet visas filosofijas
es nedzirdēšu

2013

Andrašs teica, ka es ar katru dienu mainoties, un tas esot labi. Un tā ir taisnība. Man gan nav ne jausmas, ko viņš ar to domāja, bet katru dienu es esmu citāda. Katru dienu ir jauni mērķi un jaunas lietas, ko mācīties. Un tas mani aizrauj! Katru dienu es strādāju, lai kļūtu labāka kādā jomā. Nē, es vairs sevi tā nededzinu kā kādreiz un mēģinu atrast patīkamo visās lietās/darīt to, kas ir nevis lietderīgs un patīkams, bet dažreiz vispirms patīkams un tad lietderīgs. Mēs, cilvēki mīlam visu laiku pārspīlēt. Un tas jau nav tīšām, tas ir tikai tāpēc, ka neviens nevar salīdzināt savu dzīvi ar "kā būtu, ja" dzīvi. Mums ir tikai viena, tagadējā dzīve. Un protams, ka mēs gribam izdarīt labāko un pasargāt sevi. Un rīkoties tā, kā labāk "ja nu kas." Droši vien ir labi, ka nav ar ko salīdzināt. Bet dzīve kopumā jau ir viens vienīgs liels apjukums, jo mēs nezinām un nekad nezināsim, kurp ejam, kas notiks un uz kurieni virzāmies. Un tāpēc mūsu uzdevums ir padarīt savu dzīvi paciešamu, padarīt to tādu, lai nebūtu grūti dzīvot. Tas ir pirmais līmenis. Es nezinu, vai pastāv mūžīga laime un bezgalīga harmonija, un nebeidzama mīlestība. Bet es zinu, ka pilnīgi visi laiku pa laikam sačakarējas, sadirš kaut ko un ka tas ir normāli. Un ka arī pēc tam ir jādzīvo. Un ka nekad nepienāks diena, kad mēs visu zināsim un būsim visu sasnieguši. Viena lieta, ko man patīk šeit vērot, ir pensionāri. Viņi ir pilnīgi citādi kā Latvijā. Viņi ir priecīgi un... tas izklausās dīvaini, bet viņu dvēseles ir jaunas. Viņu acīs deg uguns. Viņu dzīve joprojām turpinās ar tādu pašu intensitāti kā pirms 30, 40 un 50 gadiem. Viņi izbauda dzīvi, viņi ir nebeidzamā mācību procesā. Un man tas šķiet līdz bezgalībai skaisti.
Šodien atcerējos pirmo reizi, kad mācījos "pēc sajūtas" nevis mehāniski. Tas bija 3. klasē, kad sāku mācīties angļu valodu. Es gribēju visus vārdus dzirdēt, nevis iemācīties anglisko rakstību pa latviskam.

Dzeršana un pīpēšana kaut kā vairs man nepatīk. Vakar, kad pa kārtīgo sadzēros, lai noslīcinātu bēdas un raudāju divas stundas pie visām iespējamām pagātnes un tagadnes dziesmām, sapratu, ka, pirmkārt, tas ne sūda nepalīdz, un, otrkārt, es mīlu sevi. Un ka man ir jāparūpējas par sevi, jo neviens cits to nedarīs.
Bet būt vienam, tā ir sūdīga jušana. Man ir apnicis būt vienai, negribu vairs būt viena. Es zinu visu par to no A līdz Z, un savā neticamajā dumjībā es zinu, ka mēģināšu atkal un atkal, pat tad, kad liksies pointless, kad būšu vāja... It īpaši, kad būšu vāja.
Nav tāda izaugsmes posma, kad tu dzīvē esi kaut kam gatavs. Es ticu, ka cilvēki satiekas, lai augtu kopā. Neticu, ka ir cilvēki, kuri nav pelnījuši mīlestību, neticu, ka mīlestība ir kaut kas ekskluzīvs. Bet es ticu, ka ne ar katru pretimnācēju var kaut ko veidot. Es ticu, ka ir mirkļi, kuros notiek maģija, un ir cilvēki, kas šo maģiju rada.

I'm begging you, don't refuse me
I don't want to be alone again

Es mīlu dzīvi šeit. Es mīlu dzīvi šeit. Es mīlu dzīvi šeit. Mīlu garāmskrienošos mirkļus, kas nāk un aiziet, bet tie plūst caur mani, un es jūtu tos visā krāšņumā. Mīlu dzīvību un emociju gammas cilvēku sejās. Mīlu sejas, kad tās nogurušas, un tas nepadara tās ne druskas neglītas. Mīlu šo eksāmenu laiku, kad skola piedāvā veselus divus profesionālus koncertus dienā. Mīlu draugus, dažreiz mīlu pat sevi. Un tomēr... viss nekad nav bijis tik melns un balts kā tagad. Mana impulsitāte saistīta vienīgi ar to, cik maznozīmīga sev un pasaulei es šķietu. Es jūtos kā mazmazītiņa skrūvīte (kas es arī esmu), un, ja pasaulei šo mazo skrūvīti nevajadzēs, tad to nevajadzēs arī man pašai. Staigāju bezgalīgā mīlestībā, tā ir visur, ar to piepildīta pasaule. Es neprasu un nejautāju, bet reizē nezinu, vai tas maz iespējams. Vai es neprasu? Es prasu tikai tik daudz... lai varētu izvēlēties. Prasu, lai ļauj man būt. Tikai būt, bez jēgas, bez papildu noteikumiem. Prasu cieņu, neskatoties uz to, kas es esmu/varētu būt vai ko daru. Un to es gribu visiem cilvēkiem. Gribu, lai ikviens saņemtu to mīlestību, kuras dēļ viņš pasaulē ir ienācis. Un savā ziņā mums visiem jau tā ir, bez tās mēs neeksistētu. Un tomēr... vai mēs esam tikai indivīdi, garām staigājošas lelles, vienas no miljona? Jā, bet arī nē. Tie var būt miljoni, bet ikviens ir pelnījis laipnību, pieklājību, iecietību, draudzību. Un, ja tas mums ir, tad mēs varam būvēt visu pārējo uz tā. Bet tukšā pasaulē, pasaulē bez piepildījuma, tādā pasaulē nav vērts dzīvot. Un es zinu, cik ļoti man paveicies. Visiem gan jau ir paveicies. Bet tajā pašā laikā es turpinu ievainot sevi, darīt sev pāri, dīrāt savu ādu un bendēt savas aknas. Un es vairs nezinu, kā ir pareizi. Man nešķiet, ka "pareizi" eksistē. Un es pat nezinu, vai izvēles ir tās, kas nosaka dzīvi. Dažreiz ir tā nepārvaramā likteņa sajūta, kad TU ZINI, un tad neviena izvēle nepalīdzētu. Dažreiz lietas notiek, un tu zini, ka notiks. Tu ļaujies tām, ļauj straumei sevi nest pretī tiem kalniem, kurus nekad neesi redzējis, bet pēc kuriem esi ilgojies visu savu mūžu, katru savas dzīves dienu. Dažreiz mēs pat nezinām, pēc kā ilgojamies. Bet, kad nonākam tur, kur pat nezinājām, ka nonāksim, visam sāk rasties jēga un nozīme. Mēs varam dusmoties par mazajām lietām, kas bojā visu, par nejaukajiem asumiem, ko kāds pasaka, varam dusmoties par to, ka kāds neiet ar mums vienu ceļu. Bet beigu beigās tas viss ir nonsenss. Pilnīgas muļķības. Tukša diršana! Lai vai kur uz pasaules, mēs tomēr dzīvojam to pašu dzīvi, un mēs joprojām varam izvēlēties.

Each time I find myself layin' flat on my face
I just pick myself up and get back in the race

VIDEO IR AVARĒJIS

Aizmigt pie Šostakoviča piektās un pat nepamosties no "padomju bungu rīboņas," tas ir kaut kas. Tā ir laime, varbūt pat svētlaime.

Nekas man tā nebesī kā svinēt "padarītu darbu," kad īstenībā nekas nav padarīts. Un tāpēc es svinu katru dienu vienkārši tāpat.

This is not the end. This is only the beginning.

There is no means of testing which decision is better, because there is no basis for comparison. We live everything as it comes, without warning, like an actor going on cold. And what can life be worth if the first rehearsal for life is life itself? That is why life is always like a sketch. No, "sketch" is not quite a word, because a sketch is an outline of something, the groundwork for a picture, whereas the sketch that is our life is a sketch for nothing, an outline with no picture.
Einmal ist keinmal, says Tomas to himself. What happens but once, says the German adage, might as well not have happened at all. If we have only one life to live, we might as well not have lived at all.

Milan Kundera- The Unbearable Lightness Of Being

Dažreiz aizmirstas, ka... KATRU DIENU mums ir brīvā griba. Katru dienu ir plenty of time. katru dienu ir mirklis izdarīt kaut ko, ko tu esi patiesi gribējis izdarīt. Un katra diena ir brīnišķīga. Bet gandrīz katras dienas beigās ir kaut kas, kas tomēr nav labi. Un tas ir TAS, kas nav labi. Simple pleasures, kur tas viss paliek? Es vainoju savu izcelsmi par to, kā domāju un rīkojos. Bet viss, ko daru un visi ieradumi ir maināmi. Es varu būt tas, kas GRIBU būt. Es varu manīties. Un varu būt laimīga. Es vienmēr BŪŠU pietiekami laba, JA gribēšu. Iekārtot istabu, aizbraukt uz Briseli, apceļot Eiropu, iemīlēties, iemācīties visu par vokālo tehniku, iemācīties slešakordus, pētīt instrumentāciju, iemācīties angļu valodu, rakstīt GRĀMATAS, nopirkt fotokameru, dzert frapučīno ar draugiem, nebaidīties zaudēt laiku, kurš mums nepieder, pirkt lietas un drēbes un nejusties par to slikti, nobukot lidmašīnas biļeti. Un tas ir tikai sākums. Sākums skaistai, skaistai dzīvei. Un tas viss ir jādara TAGAD, ŠODIEN, TŪLĪT.

Viss, ko reiz gribēju, viss man tas ir. Amazing. Būt "tālu projām," būt laimīgam un stabilam, rocība daudz ko atļauj, idejas, laiks un nodarbes. Cilvēki. Cilvēks.

Un dažreiz ir svarīgi saprast, kuras no visām pasaules problēmām ir manas. Būt laimīgam patiesībā ir tik viegli, tik vienkārši. Tikai atvērt prātu un viss.

Šī grupa ir tik amazing, ka es koncertā praktiski izkusu. Tāāāds vakars ar ballītes turpinājumu ielās, daudz daudz cilvēkmīlestības, haša un improvizētās mūzikas.

Ah Sun-flower! weary of time,
Who countest the steps of the Sun:
Seeking after that sweet golden clime
Where the travellers journey is done.

Where the Youth pined away with desire,
And the pale Virgin shrouded in snow:
Arise from their graves and aspire,
Where my Sun-flower wishes to go.

- William Blake

L.: How are you?
Me: Better. Of course, there's a lot of confusion in the air but I'm trying to do what I can and let it go. Otherwise my whole life would be just a huge disappointment. And I don't want that to happen.
L.: No, you don't. That's already the first step. Not wanting your life to be a huge disappointment.

Lai arī pēdējā laikā man patīk publicēt sexy time muzonu, šodien būšu nopietna.

VIDEO IR AVARĒJIS

Mattia ir tik kolosāls džeks. Now I know that one day we will swim in a canal. I can see it in your eyes that you've got a potencial!

VIDEO IR AVARĒJIS

Ai, es tik ļoti varētu neko nedarīt. Tikai šopingot, pļāpāt ar meitenēm un ar baudu klausīties muzonu. Negribas neko darīt vairāk.
But that's not what this life is about.

Just be passionate about what you do and don't let ANYBODY ruin your dreams!

Kad nav vairs bail zaudēt, nav bail no grūtībām. Nekas nav neiespējams. Bet es vairs nenoliedzu, ka naids un sāpes eksistē. Un es nenoliedzu to sevis daļu, kas klausās techno, braucot naktī no darba mājās. Un nenoliedzu to sevis daļu, kam vairs nav bail notraipīt rokas. Un kaut kāds rītdienas eksāmens ir nekas pret to, ka man ledusskapī ir, ko ēst! Un tā ir... labākā sajūta pasaulē.

Vakar, nostrādājot savu pēdējo nakts maiņu, pilnīgi pat sentiments uznāca. Bet šodien, aizejot uz darbu (dienas maiņa), viss, ko spēju pateikt bija "bļeģ" un "es izdarīju pareizo izvēli."

Šodien es dzirdēju visskaistāko teikumu savā mūžā.

You planted a flower in me and I will water it for every day of my life.

Kad dzīve neatbild uz jautājumiem, varbūt ir jāatbild pašam. The best way to make a decision is to make a decision.

Otra labākā lieta manā darbā ir dzeramnaudas, ko nedrīkstu pieņemt. Bet, tā kā nauda kokos neaug, es tās tomēr pieņemu.

Šodien es sapratu, ka man tomēr negribas mirt.

Es prātoju, kad tu zini, ka ir tā diena, kad ir par vēlu, kad tavi sapņi nav piepildījušies, kad joprojām jūties viens pats, kad ir laiks iztērēt visu naudu, pavadīt vakaru ar 20 tikko satiktiem cilvēkiem, izmaksāt visiem dzērienus, piedzerties pašam, pārsniegt ātrumu, apbrīnot pilsētas gaismas naktī un ielaist sev lodi galvā.



we gotta live before we die