Dzeršana un pīpēšana kaut kā vairs man nepatīk. Vakar, kad pa kārtīgo sadzēros, lai noslīcinātu bēdas un raudāju divas stundas pie visām iespējamām pagātnes un tagadnes dziesmām, sapratu, ka, pirmkārt, tas ne sūda nepalīdz, un, otrkārt, es mīlu sevi. Un ka man ir jāparūpējas par sevi, jo neviens cits to nedarīs.
Bet būt vienam, tā ir sūdīga jušana. Man ir apnicis būt vienai, negribu vairs būt viena. Es zinu visu par to no A līdz Z, un savā neticamajā dumjībā es zinu, ka mēģināšu atkal un atkal, pat tad, kad liksies pointless, kad būšu vāja... It īpaši, kad būšu vāja.
Nav tāda izaugsmes posma, kad tu dzīvē esi kaut kam gatavs. Es ticu, ka cilvēki satiekas, lai augtu kopā. Neticu, ka ir cilvēki, kuri nav pelnījuši mīlestību, neticu, ka mīlestība ir kaut kas ekskluzīvs. Bet es ticu, ka ne ar katru pretimnācēju var kaut ko veidot. Es ticu, ka ir mirkļi, kuros notiek maģija, un ir cilvēki, kas šo maģiju rada.

I'm begging you, don't refuse me
I don't want to be alone again