Andrašs teica, ka es ar katru dienu mainoties, un tas esot labi. Un tā ir taisnība. Man gan nav ne jausmas, ko viņš ar to domāja, bet katru dienu es esmu citāda. Katru dienu ir jauni mērķi un jaunas lietas, ko mācīties. Un tas mani aizrauj! Katru dienu es strādāju, lai kļūtu labāka kādā jomā. Nē, es vairs sevi tā nededzinu kā kādreiz un mēģinu atrast patīkamo visās lietās/darīt to, kas ir nevis lietderīgs un patīkams, bet dažreiz vispirms patīkams un tad lietderīgs. Mēs, cilvēki mīlam visu laiku pārspīlēt. Un tas jau nav tīšām, tas ir tikai tāpēc, ka neviens nevar salīdzināt savu dzīvi ar "kā būtu, ja" dzīvi. Mums ir tikai viena, tagadējā dzīve. Un protams, ka mēs gribam izdarīt labāko un pasargāt sevi. Un rīkoties tā, kā labāk "ja nu kas." Droši vien ir labi, ka nav ar ko salīdzināt. Bet dzīve kopumā jau ir viens vienīgs liels apjukums, jo mēs nezinām un nekad nezināsim, kurp ejam, kas notiks un uz kurieni virzāmies. Un tāpēc mūsu uzdevums ir padarīt savu dzīvi paciešamu, padarīt to tādu, lai nebūtu grūti dzīvot. Tas ir pirmais līmenis. Es nezinu, vai pastāv mūžīga laime un bezgalīga harmonija, un nebeidzama mīlestība. Bet es zinu, ka pilnīgi visi laiku pa laikam sačakarējas, sadirš kaut ko un ka tas ir normāli. Un ka arī pēc tam ir jādzīvo. Un ka nekad nepienāks diena, kad mēs visu zināsim un būsim visu sasnieguši. Viena lieta, ko man patīk šeit vērot, ir pensionāri. Viņi ir pilnīgi citādi kā Latvijā. Viņi ir priecīgi un... tas izklausās dīvaini, bet viņu dvēseles ir jaunas. Viņu acīs deg uguns. Viņu dzīve joprojām turpinās ar tādu pašu intensitāti kā pirms 30, 40 un 50 gadiem. Viņi izbauda dzīvi, viņi ir nebeidzamā mācību procesā. Un man tas šķiet līdz bezgalībai skaisti.
Šodien atcerējos pirmo reizi, kad mācījos "pēc sajūtas" nevis mehāniski. Tas bija 3. klasē, kad sāku mācīties angļu valodu. Es gribēju visus vārdus dzirdēt, nevis iemācīties anglisko rakstību pa latviskam.
Song of the day - Post a comment
bohemija (bohemija) wrote on May 14th, 2014 at 12:23 am