Draugi

Besī lasīt feisbukā visus tos priecīgos postus, kur jūs stāstāt, kā esat kaut kur iestājušies, kaut ko pabeiguši, kādus jaunus diplomus un grādus saņēmuši. Beidziet vienreiz mācīties un sāciet kaut ko darīt!

nevienu sirēnu nedzirdēju.
standarta setlementā, ar ne pārāk skaļu mūziku fonā

the temporality of belonging

nē, nē, tu mani nesaprati pareizi. es teicu, ka es slikti atceros vārdus cilvēkiem, kurus esmu satikusi vienreiz vai tiem, ar kuriem nekad nepavadu laiku divatā vai svešiniekiem, vai karavadoņiem – tiem, kas paiet garām un man tā īsti nemaz nepieskaras. ir gan arī cilvēki, kas pieskaras, un es viņu vārdus neatceros. vārdi nav tik būtiski. no mutes tavas iznāk vārds, kas gan tas ir, ja ne labi trenēta un koordināta muskuļu deja un elpas rezonanse tai atsitoties pret miklo, silto šķērsli, tavu rīkli? ja mēs nerunātu vienā valodā, ja nebūtu nevienas valodas, kuru mēs līdzdalītu, mēs varētu teikt visus pasaules vārdus, un tie neko nenozīmētu.

uz mana datora ekrāna ir parādījies melns akls apaļš laukums. es nekad neesmu bijusi pārāk rūpīga pret savām elektroierīcēm. es neesmu arī vardarbīga pret savām elektroierīcēm. es uzskatu, ka arī tām ir tiesības ieplīst un tikt materiālās pasaules ievainotām. katra jaunā trauma mana datora karkasā padara viņu man mīļāku. ja lādētāja vads izkustās, dators izslēdzas. mani tas netraucē. es iemācos būt uzmanīga. es iemācos nepieķerties atvērtiem failiem, kas vienā mirklī izdziest līdz ar monitora gaismu. es negribu perfektu ierīci, es nevēlos justies nepilnvērtīga ierīces priekšā. manai skaņu iekārtai trūkst labā tumbiņa, manu telefonu var lādēt tikai uz muguras, ne caur vada caurumu. reizēm laukā gaisma ir pārāk spoža un manas smadzenes sāk raidīt savādus signālus ķermenī, padarot mani nespējīgu iziet no istabas. reizēm mani pārņem savāds troksnis, reizēm mans ķermenis iekaist, deg, sūrst, uzpamst. Ja guļu trīsdesmit minūtes mazāk, kā vajadzētu, visu nākamo dienu zaudēju īstermiņa atmiņu. Es izjūtu tuvību ar savām ielūzušajām ierīcēm. Es nekad neesmu pirkusi telefonu. Visi mani telefoni ir dāvanas no cilvēkiem, kuri tikuši pie jauna telefona. Šie cilvēki ir mīļi un pasaule viņiem atmaksās viņu dāsno sirdi. Es negribu pirkt jaunu telefonu. Ar manējo viss ir kārtībā. Ar to var zvanīt, fotografēt, filmēt, tajā var lasīt, var rakstīt vēstules.

Es turpmāk vis kaut ko saukšu par kuratoriālajām praksēm.

Viņa ir kā rēgs. Pirms daudziem gadiem deldējām solu līdzās. Es neatceros viņas vārdu. Viņa mani stalkoja. Visu laiku izdomāti vārdi, viltus profili, bet ne tādā creepy veidā.
Es tagad zinu viņas vārdu. Ne uzvārdu. Es sekoju profiliem ar viņas izdomāto vārdu, un nesaprotu, vai ir, vai nav īstā.

Man ir plāns brīvdienām. Es viņu atradīšu.
Tikai gribu zināt, ka dzīve bijusi laba pret viņu.

Zasas. Visi suņi ir bobiji.