| |
| |||
|
Write a poem to Michael requesting access to his calendar in a way that was popular in 1800s
Dear Michael, my friend so fair, I humbly request access to your calendar. With much to do and much to plan, I implore you to lend me a helping hand. Oh, how I long to see your days, I ask of you, with a heart so true, So please, my friend, consider my plea, With gratitude and thanks, I bid you adieu, Es vnk miilu ChatGPT :D
|
|||
| |
|
Uz desktopa pēkšņi ieraudzīju tur jau reāli septiņus gadus stāvošu teksta dokumentu. Dzejolis, kurš sākas ar un beidzas ar Neesmu pierakstījis autoru: Tom, vai tas, gadījumā, nav tavējais? |
|
| |
|
|
|
| |
|
hesus cik manā galvā tagad ir kluss. Obsessive loop domas neturas galvā, apmet riņķi un iet prom. Visinteresantākais pavērsiens ir fiziskā uzlabojums, skrienot ātrāks temps un zemāka sirdsdarbība, un nē, tas nav treniņu rezultāts, treniņi strādā pakāpeniskāk, un this has been an all time low ātruma ziņā. |
|
| |
| |
|
kāpēc lai es neēstu kartupeļu pankūkas ar ievārījumu. sāļā un saldā nošķīrums ir viltus dihotomija |
|
| |
|
Anna Ķirse teica, ka Auznieka pirmo simfoniju jau noklausījusies Sibēliusā un apraudājusies.Tāpēc uz pirmatskaņojumu Cēsu koncertzālē apgādājusies ar zevas paciņu. Labs bildaps. Cēsīs satiku rindu ar paziņām, kas bija sirdssilti - mūs allaž celsmina, ja mūs pieņem. Un, ja patiešām 'sociāls dzīvnieks', nu un. Man šķiet, šo salikumu ir ieviesuši tie, kuriem pašiem nav, ar ko socializēties. Kā Bizamžurkas no labi zināmā izdevuma. Atjaunināts. Raudāt nebija par ko, bet fināls bija dievīgs. |
|
| |
| |
|
Burvīga intervija ar Margaret Atwood: On the Rise of Real World Authoritarians. JF: "I guess we all have a capacity for good and evil, right?" |
|
| |
|
hm
cik dažādas ir dienas mīļais un mans garastāvoklis tik mainīgs reizēm es esmu tik trausla ka mani ir jāsargā es prasu - ko tu par to domā - tu saki: ir tā vērts |
|
| |
|
Comment te dire adieu
mēs esam vienkārši cilvēki, pat ja mākslinieki - kad iemīlamies, tad klausāmies franču mūziku. |
|
| |
|
mazliet par mīlēšanos viņa stirna kas upes ūdeni malko strauji bez elpas bez mitas viņi koki kas saauguši tik cieši stumbri kā zalkši aprīļa saulē viņš ar piepildījumu tiek atalgota ticība |
|
| |
|
es gribu uzrakstīt mīlas dzejoli
es gribu uzrakstīt tādu mīlas dzejoli, kādu raksta turku dzejnieki. es gribu izmantot vārdus “mīlēt” un “mīlestība”, es gribu, lai tas nav ironiski bet nav arī banāli. sākumā es gribu aizmirst visu, ko esmu dzirdējusi par dzeju. jo īpaši es gribu aizmirst to, ko par dzeju ir teikuši tie dzejnieki, kuru dzeja man šķiet laba. ne jau tamdēļ viņu dzeja ir laba, ka viņi ļoti labi zinātu, kā nerakstīt. patiesībā daudzi labie dzejnieki man šķiet labi tikai tāpēc, ka viņiem ir ļoti nopietnas sejasizteiksmes un labs vārdu krājums. es nemaz neesmu lasījusi viņu dzeju, ne vairāk par diviem dzejoļiem. bet viņi izskatās ļoti nopietni, viņi stāv pāri visam, ko var saprast ar pirmo reizi, viņi raksta ļoti formāla paskata komentārus sociālajos tīklos. es meloju, es esmu lasījusi vismaz piecus dzejoļus. man patika. es nezinu, vai sapratu, bet es redzēju viņu dzejoļos kaut ko smalku un komplicētu, kaut ko, kas liecināja, ka šo autoru pasaules uztvere un sajūtu tīkli ir vienlīdz smalki un komplicēti. ir vismaz divi tādi dzejnieki. es nevarēju parakstīt par mīlestību tā, kā gribu, ļoti ilgi, jo man bija bail no šiem dzejniekiem. es neesmu droša, ka viņi atzītu tādu dzeju. es negribu rakstīt prastu dzeju, manas jūtas ir dziļas un spēcīgas, mans pienākums ir tās pienācīgi attēlot savā dzejā. bet man nevajadzētu aizrauties ar nopietnu dzejnieku viedokļiem - viņu dzeja man šķiet prasmīga, bet reti kad aizraujoša. es neesmu droša, vai jelkad tā man ir likusi raudāt. zagajevskis un veips gan man ir likuši raudāt. un gaļinas rimbu dzejolis par ķepiņām man ir licis raudāt. esmu droša, ka man izdosies. esmu ļoti jūtīga. es varu uztaustīt to smalko zelta stīgu starp klišeju un pārmērīgi subjektīvu pieredzējumu. mans mērķis gan tāds nav, es nevēlos rakstīt pašmērķīgi. varbūt man jāatsakās no šīm kategorijām. es negribu rakstīt kaut ko no ārpuses, es negribu aprakstīt. es gribu rakstīt no iekšpuses. mērķis nav produkts, mērķis ir pēc iespējas precīzāka noskaņas notveršana. |
|
| |
|
Jūtubs man šodien ieteica šo: https://www.youtube.com/watch?v=BzS8KKu (Droši vien tādēļ, ka pirms tam meklēju tekstu paralēli ukraiņu un krievu valodā.) Noskatījos. Jā, arī VEF "Spīdola" pieminēta. Un nē, nevar nekontekstualizēt šodienai, nevar. |
|
| |
|
—-
Nesen metu savai dzīvesbiedrei izaicinājumu. Vai viņa līdz mūsu Āzijas ceļojuma beigām spēs savākt tik daudz instagrama sekotāju, lai būtu tieši miljons reižu mazāk nekā Mesi. |
|
| |
| |
| |
|
Es esmu seja vakara vilcienā. Salijis, pelēkās drēbēs, piebāztu mugursomu, es dodos pretim pilsētai. Es esmu vienkārši kārtējā neievērojamā seja starp citām. Austiņās skan mazliet mistiska mūzika, tāda, pie kuras pīpēt zāli, izģērbt sievieti, un/vai doties darīt lietas, no kurām atpakaļceļa nav. Vilciens dun tālāk. Šodien līdz galam. Nav jau iemesla sūdzēties. Viss ir labi. Pat ļoti. Tikai tas tukšums iekšā, tā vecuma sākum sajūta, kad beigu pulkstenis skaļāk sāk tikšķēt, kad aizvien biežāk aiziet tie, kas vēl vakar bija jauni, bet nu jau vairs nē, un tas nozīmē, ka pats jau arī turpat vien esmu. Un pēc statistikas, pat tuvāk. Mūzika uzlādē. Stacija tuvojas. Iejukt pūlī, kuru es nicinu tikpat ļoti, kā pūlis nicina mani. Pat ja nav korekti to atzīt un visi cilvēki brāļi. Smēķēt tādās dienās kā šī ir mazohistiska izprieca. Tīra bauda. Man pietrūkst metāliskās aizslēga skaņas, pulvera smakas. Čaulīšu uz grīdas. Cik ļoti dzīvs var sajusties, trenējoties dzīvību ņemt. Es te esmu un manis te nav. Nakamā pietura mana. Pilsēta satumst, pamostas mafija. Sirdi silda seši auksti bundzinieki. |
|
| |
2 (50.0%)