CIKLOPA KALEIDOSKOPS

Šai rītā darba misenē atradu izmestu pavisam lietojamu tējas/kafijas kārbiņu. Ziniet, tās kantainās ar vāciņu, uz kuras uzzīmētas URTICA DIOICA [Lielā nātre], MELISSA OFFICINALIS [citronmētra], SALVIA OFFICINALIS [salvija] un MENTA PIPERITHA [piparmētra].
Kafiju nafig izbēru, kārbiņu savācu, tagad likšu tur vai nu kkādus štruntiņus vai bēršu tējas; kkā nešķiet dumi šad tad kko smuku un noderīgu izvilkt no misenes.
Aizdomājos, šķita jocīgi, ka cilvji met ārā saimniecībā noderīgas lietas, kā arī ēdamo, jo kafija bija pilnīgi ok, vismaz pēc smaršas. Pats pagājušā gadā savācu vispār neatvērtu tējas paku [paciņu tēja], dzeru un cienāju citus, visi sveiki un veseli.
---
Ai, nu par sekām domājiet paši:)

par kuriem vērts pasmieties, vēderu turot un vnk pateikt: "Man pajāt!"

-AR 10 LATIEM DIRSU NEAIZBĀZĪSI!!!!!!!!!! [mana māte, apm. pirms gadiem 10]
-LAIKA IR MAZ!!!!!!!!!!!! [manā darbvietā, laikam aizvakar]
-VISIEM NEKAD NEBŪS LABI - CITAM LIELĀKA BUTE, CITAM MAZĀKA, CITAM - NEKĀ!!!!!!!!!!!!!!!!! [no Lībiešu Dzīvesziņu vēcelītes (it kā), vakar]

+++
a ja nu točna taisnība?:(((

Migla bija atnākusi uz palikšanu. Vālodze pastiepa roku un to neredzēja. Tieši rokas stiepiena attālumā neredzama Lietava ķemmēja matus. Tur viņa bija - ne saukta, ne aicināta, iedama un nākdama kad grib. Vālodze neredzēja, bet sajuta ļoti labi, nokāra galvu un noskuma, jo nebija vairs jēgas saukt to, kas tāpat jau ieradies. Viņa centās darīt to, ko parasti darīja tādās reizēs, kad īsti nebija vairs ko darīt - viņa centās izdomāt sev jaunu vārdu, tādu kā Dzērve, Vārna vai Sīlis, bet nekas nesanāca.
Neredzams Bērzs pieskārās Vālodzes plecam, un pēkšņi viņa atcerējās. Ko tieši, Neviens nezina, toties Vālodze kļuva ļoti priecīga, pat mazliet iedziedājās, ielaidās Bērzā.
Lietava bija izķemmējusi matus, sakārtojusies un nu varēja parādīties.
Sāka līt un Miglai apnika tā vienkārši sēdēt, rokas klēpī salikušai. Viņa aizrāpās pāri Pakalniem, uz citu ieleju, kur vēl nelija.

2014.g. 8.aprīlis

Sīkās galveles jau pabāzušas pagājušās nedēļas nogalē paša iesētās kumelītes! Avokado kauls gan dzīvības pazīmes neizrāda. Jauku dienu, draudziņi!

Jā, šo braucienu tiešām tā arī es nosauktu, vismaz priekš sevis.
Pirmkārt, jau tā bija Atgriešanās mīļajā Lietuvā, mīļajā Viļņā. Otrkārt, Atgriešanās ?jaunībā? Nē, jaunībā ne, drīzāk tīnībā, jo es vēl ir jauna:). MANOWAR bija spēks, tā teikt, POWER OF THE SEAL:) Ja uz šo konci būtu bijis pirms gadiem 15, noteikti sadzertos alu un apvemtos aiz laimes. Vecie hiti skanēja uz urrā, man gan gribējās vēl Battle Hymn dzirdēt, bet labi bija arī tāpat. Vārdu sakot, bez komentāriem.
Bija tik patīkami atkal pašnekēt lietuviškai, svētdienas rītā paklausīties katoļu Dievkalpojumu [rādijō]. Atgriešanās.
Pirmo reizi mūžā apmeklēju Svaigēdāju ēstuvi. Ziniet, es vēl esmu dzīvs:)
Nu, un treškārt, tā bija Atgriešanās tik aizmirstajā Vasaras laikā, pateicoties kam nokavējām Mājupautobusu, jo Viļņa tiešām ir tik mistēriska pilsēta, ierāva savos pagalmos, parādīja savas slēptuves, valdzināja un rezultātā - nozaga stundu un veselo saprātu. Tieši uz stundu.
Toties es redzēju ap sevi atsaucīgus un tik ļoti nestresainus cilvēkus, karuselis apstājās un debesu puses salikās savās vietās.
Un vēl es tiešām redzēju Pavasari atgriežamies. Tas bija katrā Užupja pagalmā, katrā ielā. Tāds nesatricināms miers.
Mēs atgriezīsimies atkal.

"MĒS BRAUCAM UZ MANOWAR!!!!!!!!!!!!!!!!!!"

teica mans vectēvs, pirms nolika ķelli.
Un viņam toreiz bij' taisnība. Kā nu tas nāca, kā ne, bet šodien man "iekrita" brīvdiena, tāpēc devos dabā, uz vietējo mežiņu, kā smejies. Laikam sen jau nebija būts pie dabas krūts, jo pārpasaulīgs, ēterisks prieks pārņēma visu manu materiālo, neēterisko būtni.
Izrādās, bija pat piemirsies, cik aizraujoši ir meklēt mazputniņus, kas, paslēpušies koku zaros, dzied pavasara dziesmas, groza galveles, ieklausās, paklusē, tad atkal dzied. Un cik forši ir ieraudzīt trešo raibo taureni un pirmos divus dzeltenos tauriņus, kas mīlinās pa gaisiem vien.
Un tad ienāca prātā palasīt čiekurus. Tā teikt, nākamai ziemai iekuram. Rezultāts - divi brangi maišeļi čiekuru, plus - sīļu laulātais pāris, kas, nezinu, bērna gaidībās vai jau aprūpētāju lomā, priedes zarā praktiski rokas stiepiena attālumā diskutē, bet tā mīlīgi, un tad tas viens (neesmu ornitologs, varu kļūdīties), pieļauju, tēvainis, aizlido, atlido atpakaļ un iedod otram sīlim (pieļauju, šamējā) kko ēdamu. Nu, smuka ģimenes aina.
Un nebaidās tie zvēri, kad tu kā mežcūka mierīgi rušinies, vāc savus čiekurus un nepievērs pārlieku lielu uzmanību. Paši nāk.

pupdate:

un vēl es atradu PIECUS kurināmus dēļus

Es jau neko vairāk par Offspring un Bad Religion īsti nezinu, bet šie arī smuki bļauj, vajadzēja agrāk, kkad 15 gadu vecumā piefiksēt. Nekas, tas, ka skeita vietā man tagad kokle, netraucē pakratīt pačku. Tā man vēl tā pati:

http://www.youtube.com/watch?v=JDr16-YFtlg

Žagaru vācēja apstājā, pavērās saulē -
ziema jau mina uz sliekšņa,
cieta un klūpama, cirvi zemsevis glabājama.

Ikrīta rasu matos nu aizstāja salnas,
brikšķi mežos un kalnos
neredzami putni it kā gaidīja kaut ko.

Žagaru vācēja apstājās, parausa sūnas,
pakrakšķināja pirkstus -
pēdējās gailenes paspēja paslēpties.

Knišļu mākonis tik vien milzīgs, cik vientuļš
vasaru caurdejojis bez skaņas
virs galvas te bija, te pazuda.

Žagaru vācēja apstājās, parāva plecus uz augšu
un mēteļa apkakli, smagumu to, kas tā patīk
kā dūmu smarša nepadzenamā, neizguldināmā viešņa.

Pati.

Man kkā šķiet mazliet dīvaini, ka ir cilvēki [tā var būt darba vieta, mācību iestāde, ēdnīca], kuriem interesē ieskatīties tavā šķīvī, ko tu ēd, izteikt kkādu piezīmi, interesēties, vai tas ir garšīgi u.t.t. es to nosauktu par sava veida onānismu. tas apmēram kā, kad viens kārto "lielās darīšanas", un otrs pienāk klāt: "Nu, kā, labi spiežas?" Pieļauju, ka lielākais vairums šo cilvēku neapzinās postošās sekas, ko izraisa citu psihē, t.i., to, kuriem tas šķiet ne īsti pieklājīgi, maigi sakot.
Tāpat arī "it kā nejauši ielūrēt" datorekrānā, iespējams, cerībā ieraudzīt, ka tiek skatīts porņuks vai nezinu, karoče, kkas pilnīgi nesaistīts ar to, kas būtu jādara konkrētā brīdī.
Nu, un iegādājoties kkādu jaunu lietu - auto, mobiļņiku vai kko tikpat mirstīgu, visiem jāizrāda, pat nepajautājot: "Vai tevi tas vsp interesē?"
Tas viss, protams, neattiecas uz pavisam tuviem cilvēkiem, jo tad tas ir savādāk.
Un jautāt, kāpēc cilvēks ir TIK nopietns un nerunīgs, tipa kkas nebūtu ok, izskatās/izklausās pēc liekas uzbāšanās.
===
Kāpēc tik daudz jākladzina un jāšķielē pa šķirbām?

paklausīties Kings of Leon albumu. Izturēju līdz 2.dziesmai, sapratu, ka nav mans, līdz ar to īsti nesapratu, kas tik ļoti īpašs ir šajā grupā, jo ažiotāža ir sacelta augstāka par Berlīnes un garāka par Ķīnas mūri. Laikam jau gaumes lieta. GROB jau arī visiem nepatīk. Nekā personīga:)

Gribēju pateikties sievai par ēdmaņu - rīsi+žāvētas aprikozes+tītara gaļa - labais! Vienīgi tītara gaļa iet mazāk pie sidrs[:)], labāk vištele. Vienalga - paldies! Ja nu kāds prot gatavot, tad tie ir Rūķīši!

Nezināju šādu, interesanti: http://www.youtube.com/watch?v=LrW0uxlfFBE

Vakar tak nolūrēju pēc manām domām sirsnīgu filmu. Tiem, kam tīkams roks un Ramones, patiks šis vecais gabals:

http://www.youtube.com/watch?v=gKUHFI1dnKo

Mūsu rokas ir kokles
un Depeche Mode pagalmā.
Sēžam uz palodzes, kūļājam kājas,
lai lejā zied ievas un
saullēkts spraucas starp mājām
gluži kā solīts, vēl nepiesoļots -
diena būs gara jo gara,
kā kaimiņu Imanta bārda.
Šī diena mūs aprīs:
“Reach out and touch faith!”*

Mūsu rokas ir kokles
un Ievas-Ādama,
Ādama-Ievas sejas.

-----
* Frāze no grupas “Depeche Mode” dziesmas “Personal Jesus”

2013g.[?]-2014.g.6.feb.

griķu pārslas, mazliet ķiplokpiparu - un brokastis uz urrā! Labu tapetīti!

Labrīt!
Ja nu kādam nav ko darīt šīs sestdienas, 8.februāra naktī, tad esat laipni gaidīti Melno cepurīšu balerijā, Jelgavā, kur uzstāsies "Ēnu kaleidoskops" ar apm. stundu garu koncertu.
Ierasties var ap 23.30, ja gribas, var ātrāk.
Spēlēt sākam 24.00
Ieeja? Bez maksas, protams.
Tiekamies, ja nu kas.

Kad kumelītes zied ceļmalā,
noliecies, aizmeti lepnumu
tā labi tālu prom
cauru lupatu
pār plecu pārmeti bizi -
būs bitēm kur patverties,
negaiss jau panāks, -
re – Pērkons brien pāri upei,
šķaidīdams oļus un soļus skaitīdams
itin kā pātarus.

Kad kumelītes zied ceļmalā,
noliecies, aizmeti lepnumu,
bizi pār plecu, putekšņu pilnu
palaid, lai dus.

2014.g. 4.feb.

Iedunas deniņos-
tas nav tavs pieskāriens
vēl
pagaidi, līdz izaugs priedes
un varēsim braukt pāri jūŗai
uz Ziemeļiem, ieraudzīt Pērkonu.

Nebūs vairs jābaidās,
tikai mazliet, kad iedunēs deniņos,
tas nebūs tavs pieskāriens, nesteidzies,
jūŗa tāpat tevi panāks, tāpat kā sapņi -
ņems un vienureiz izbeigsies.
----
*Dugla – šorīt, 2014.gada 23.janvārī izdzirdēju pa radio kāda cilvēka versiju par to, kā latviski varētu saukties “smogs”. Ja pareizi saklausīju, tad ir bijis arī variants “smakne”, ko ieteikuši vai nu valodnieki, vai arī kāds no tautas. “Smakne” arī šķiet skaisti, bet šai gadījumā “Dugla” kā nosaukums šķita piemērotāks.

2014.g. 23.janv.