"Čiekuru lasīšana arī ir meditācija, ja kas,"
Mar. 28., 2014 | 11:41 am
No:: vaarna
teica mans vectēvs, pirms nolika ķelli.
Un viņam toreiz bij' taisnība. Kā nu tas nāca, kā ne, bet šodien man "iekrita" brīvdiena, tāpēc devos dabā, uz vietējo mežiņu, kā smejies. Laikam sen jau nebija būts pie dabas krūts, jo pārpasaulīgs, ēterisks prieks pārņēma visu manu materiālo, neēterisko būtni.
Izrādās, bija pat piemirsies, cik aizraujoši ir meklēt mazputniņus, kas, paslēpušies koku zaros, dzied pavasara dziesmas, groza galveles, ieklausās, paklusē, tad atkal dzied. Un cik forši ir ieraudzīt trešo raibo taureni un pirmos divus dzeltenos tauriņus, kas mīlinās pa gaisiem vien.
Un tad ienāca prātā palasīt čiekurus. Tā teikt, nākamai ziemai iekuram. Rezultāts - divi brangi maišeļi čiekuru, plus - sīļu laulātais pāris, kas, nezinu, bērna gaidībās vai jau aprūpētāju lomā, priedes zarā praktiski rokas stiepiena attālumā diskutē, bet tā mīlīgi, un tad tas viens (neesmu ornitologs, varu kļūdīties), pieļauju, tēvainis, aizlido, atlido atpakaļ un iedod otram sīlim (pieļauju, šamējā) kko ēdamu. Nu, smuka ģimenes aina.
Un nebaidās tie zvēri, kad tu kā mežcūka mierīgi rušinies, vāc savus čiekurus un nepievērs pārlieku lielu uzmanību. Paši nāk.
pupdate:
un vēl es atradu PIECUS kurināmus dēļus
Un viņam toreiz bij' taisnība. Kā nu tas nāca, kā ne, bet šodien man "iekrita" brīvdiena, tāpēc devos dabā, uz vietējo mežiņu, kā smejies. Laikam sen jau nebija būts pie dabas krūts, jo pārpasaulīgs, ēterisks prieks pārņēma visu manu materiālo, neēterisko būtni.
Izrādās, bija pat piemirsies, cik aizraujoši ir meklēt mazputniņus, kas, paslēpušies koku zaros, dzied pavasara dziesmas, groza galveles, ieklausās, paklusē, tad atkal dzied. Un cik forši ir ieraudzīt trešo raibo taureni un pirmos divus dzeltenos tauriņus, kas mīlinās pa gaisiem vien.
Un tad ienāca prātā palasīt čiekurus. Tā teikt, nākamai ziemai iekuram. Rezultāts - divi brangi maišeļi čiekuru, plus - sīļu laulātais pāris, kas, nezinu, bērna gaidībās vai jau aprūpētāju lomā, priedes zarā praktiski rokas stiepiena attālumā diskutē, bet tā mīlīgi, un tad tas viens (neesmu ornitologs, varu kļūdīties), pieļauju, tēvainis, aizlido, atlido atpakaļ un iedod otram sīlim (pieļauju, šamējā) kko ēdamu. Nu, smuka ģimenes aina.
Un nebaidās tie zvēri, kad tu kā mežcūka mierīgi rušinies, vāc savus čiekurus un nepievērs pārlieku lielu uzmanību. Paši nāk.
pupdate:
un vēl es atradu PIECUS kurināmus dēļus