Žagaru vācēja (gandrīz epifānija)
Mar. 17., 2014 | 09:07 am
No:: vaarna
Žagaru vācēja apstājā, pavērās saulē -
ziema jau mina uz sliekšņa,
cieta un klūpama, cirvi zemsevis glabājama.
Ikrīta rasu matos nu aizstāja salnas,
brikšķi mežos un kalnos
neredzami putni it kā gaidīja kaut ko.
Žagaru vācēja apstājās, parausa sūnas,
pakrakšķināja pirkstus -
pēdējās gailenes paspēja paslēpties.
Knišļu mākonis tik vien milzīgs, cik vientuļš
vasaru caurdejojis bez skaņas
virs galvas te bija, te pazuda.
Žagaru vācēja apstājās, parāva plecus uz augšu
un mēteļa apkakli, smagumu to, kas tā patīk
kā dūmu smarša nepadzenamā, neizguldināmā viešņa.
Pati.
ziema jau mina uz sliekšņa,
cieta un klūpama, cirvi zemsevis glabājama.
Ikrīta rasu matos nu aizstāja salnas,
brikšķi mežos un kalnos
neredzami putni it kā gaidīja kaut ko.
Žagaru vācēja apstājās, parausa sūnas,
pakrakšķināja pirkstus -
pēdējās gailenes paspēja paslēpties.
Knišļu mākonis tik vien milzīgs, cik vientuļš
vasaru caurdejojis bez skaņas
virs galvas te bija, te pazuda.
Žagaru vācēja apstājās, parāva plecus uz augšu
un mēteļa apkakli, smagumu to, kas tā patīk
kā dūmu smarša nepadzenamā, neizguldināmā viešņa.
Pati.