gari & neinteresanti par darbu un kulināriju
divi veiksmīgi novadītie branči un apziņa, ka "tiem cilvēkiem tak garšo!", mani vispār ir ļoti spārnojuši ar iedvesmu. vakar visu vararu laimīga pri laimīga sērfoju internetus un prātoju par nākamajiem brančiem. ar lielajām branču vietām mēs tāpat sacensties nevaram kvantitātē un es arī stipri negribētu klāt galdus ar sieriņiem un šķiņķīšiem ar maizīti (nu, labi, ņemot vērā mūsu ciešo draudzību ar "graudaspēku", kādā sestdienā varētu pamēģināt kaut ko sadomāt). pankūkas tagad ir jau vismaz 3-4 vietās Rīgā, noiets etaps. ar vafelēm mums vēl jāpacīnās gan perfektu recepšu meklējumos, gan arī sūnainās pieejmās tehnikas dēļ.
tomēr ar bosiem runājām, ka ņemot vērā to, ka mūsu klientūra pārsvarā sastāv no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, tad būtu forši kaut ko pamainīt, lai neplaiek garlaicīgi. un es esmu tikai par, gribu izmēģināt jaunas kolosālas pasaules receptes.
(esmu atradusi pilnīgi psihu grilētu romiešu lapu un krāsnī ceptu tomātu salātu recepti. hell yeah :D). ļoti sakārdināja zimbabves ieteiktie vietnamese spring rolls, bet man ir nopietnas šaubas par to, vai tas ir realizējami bufetes variantā.
kaut kādas lietas atstāsim kā ir (cēzaru. to mums nepiedotu :D) par zaļumu biezpienu vēl šaubos. it kā tāda parasta lieta tomēr liekas, ka tas ir ēdiens, kas nekad neapniks. un šampanieša punšs, ofkōrs! nākamreiz varbūt jāizmēģina kāda cita recepte.