Mani kaitina mana īpašība, iespējams, pilnīgi nenozīmīgus ikdienišķus notikumus, kuri, visdrīzāk, ar mani nav pilnīgi nekā saistīti kaut kur iekšā savā prātā padarīt nozīmīgus un negatīvi pārspīlēt. Un tad vēl kādā mistiskā veidā pagriezt sevi par vainīgo pie šo "zīmīgo" notikumu notikšanas. Tas parasti beidzas sevis šaustīšanu un neilgu nespēju veikt savas ikdienas darbības. Es nekad nezinu kas un kurā brīdī ko tādu man ieslēgs. Vēl jo vairāk to pastiprina pret šo stāvokli karojošā sajūta, ka loģiski zinu, ka ne jau viss ir manis dēļ un ne jau vienmēr esmu vainīgs. Vissliktākā reize bija kad konkrēta mūzika "notrigerojās" kopā ar stipriem emocionāliem pārdzīvojumiem un es raudot staigāju pa istabu sev skaļi stāstot, ka nevajag satraukties un viss būs labi. Bet tam arī vienkārši notiekot tas nav patīkami.
...
Šodien būs riebīgi gara diena.