Galvā pritons
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 19 most recent journal entries recorded in tritons' LiveJournal:

    Sunday, September 30th, 2018
    3:15 pm
    -Es Tevi varu aizvest uz mājām.
    -Uz manām vai savām?
    -Uz kurām Tu labāk gribi?
    Es viņu aizvestu pie sevis. Mēs klausītos smagu, priecīgu mūziku. Ceptu kartupeļu pankūkas. Ietītos segās un skatītos muļķīgus seriālus. Mēs aizmigtu guļot mīļi un es viņu modinātu ar brokastu pankūkām. Mēs turpinātu braukāt uz interesantām vietām, mēs vienmēr būtu viens otram atbalsts un vismaz man nevienu citu nevajadzētu. Mās mēcītos viens otram sasiet rociņas, mums būtu "drošais vārds", mūsu gultas rotaļlietām būtu stulbi vārdi. Mums mājās būtu daudz istabas augi. Un droši vien kaķis. Ar garām spalvām.
    Utopija. Lielāka utopija kā strādājošs komunisms.
    --
    Es viņai aizvedu gabaliņu savas svētku kūkas. "Alus beidzās", un es sagādāju vēl. "Gribētu smēķēt", un priekš mums diviem nesmēķētājiem uzbūru mums katram pa cīgai, kuru neveikli smēķēt pie kluba ieejas.
    --
    Man priekš viņas gandrīz neko nebūtu žēl.

    Current Music: Soundarcade - Seasleep
    Monday, August 6th, 2018
    9:32 am
    Ir tas dumjais joks, ka skolēns atnāk uz skolu rādīt datorā prezentāciju, pieliek datoru pie projektora, ieslēdz, bet tur - porns no iepriekšējā vakara. Smieklīgi līdz brīdim kad atnākot uz darbu, izvelkot datoru un to ieslēdzot, tajā turpinās līdz galam nenoskatīts rope bondage video. It kā jau nav tik traki un neviens neredzēja, bet tā pat stresiņš, stresiņš.

    Current Music: Dead When I Found Her - Mirrors
    Monday, July 30th, 2018
    2:24 pm
    Bet vispār jau loģika un inteliģence bieži vien ir pievilcīgāki par mīkstumiem.
    12:50 pm
    Mana darba ne īpaši sievišķigajā nodaļā, kurā es strādāju tomēr ir viena meitene. Viņa ir jauka un atjautīga, bet viņa ir arī tieva. Man pat ir nedaudz bail par viņas tievumu un es cenšos neaizskatīties uz viņas tievajām rokām. Nē, nē, lai gan man pie sirds iet meitenes ar vairāk mīkstumiem kā sociāli ir pieņemts, es nemēģinu teikt, ka viņa ir neglīta. Man glīti šķiet visdažādākie sieviešu ķermeņi, arī viņa. Un glīti arī šķiet tas, ka viņa staigā vieglās plānās vasaras kleitiņās. Tomēr mani mulsina tas, ka viņa gandrīz nenēsā krūšturi. Ne jau sliktā ziņā mulsina. Tas, ka knapā kleitiņa uz viņas knapās miesas atstāj maz vietas izdomai nekādi nenozimē, ka viņas smaidrs ir vienīgais uz ko gribas skatīties. Tomēr tajā pat laikā negribas būt krīpīgam lūriķim un negribas tapt pieķertam. Un šis iekšējais konflikts man traucē strādāt!

    Nu, labi, es pārspīlēju. Viss ir kārtībā, es cenšos būt profesionāls arī brīdī kad var šķist, ka kolēģes kleita ir tikai manas kautrības subprodukts manā prātā.
    Monday, July 23rd, 2018
    10:49 pm
    Pilsēta no kauliem
    Šovakar braucu no laukiem uz lielpilsētu. Tieši priekšā bija saule aiz liela mākoņa. Mākonī bija mazs mazs caurumiņš, tieši tur, kur saule. Likās, ka pie debesīm ir tāda maza, tāla, oranža saulīte un apkārt arī viss oranžs. Uz mirkli likās, ka esmu tālāk no saules kā patiesībā, ka esmu viens no dažiem cilvēkiem uz oranžās planētas, braucu ar Marsa visurgājēju un manai dzīvei ir kāda lielāka, svarīgāka, atbildīgāka jēga.
    Braucot tālāk iekšā lielpilsētā, saule iznira no mākoņa apakšas tieši ceļa galā virs horizonta, liela, oranža un pilnīgi apaļa. Un nepārvarami galvā sāka skanēt dziesma:

    Gigantiska saule
    Pilsēta no kauliem
    Mēs sekojam tev
    Mēs sekojam tev

    Gribēju atrast kādu oranžu bildi no Marsa ar sauli, bet visas zilas.
    ...
    Pa brīvdienām man uz palodzes nomira samtene, kura ar ziediņiem priecēja visu vasaru. Bet, nekas, tās vietā ir izdīgušas divas skuju puķes, uz kurām es vairs pat īpaši necerēju.
    Saturday, July 21st, 2018
    11:54 pm
    Varbūt reizi mēnesī es te drīkstu rakstīt arī ko ne-seksuālu un ne-depresīvu?
    Šodien bija ļoti skaista diena. Uz matracīša gulēju zālienā un skatījos kā rietošā saule priežu stumbrus padara īpaši koši oranžus. Ēdu odziņas no krūma. Viss likās tik ļoti glīti. Un vienkārši viss likās forši un mierīgi kā sen, sen nebija licies.
    7:15 pm
    "es zinu, ka tur nav nekādu šķēršļu, kā vien tupats."
    Viņa bija pārsteidzoši glīta - gariem rudiem matiem, bālu ādu kā perlamutru, paplatiem pleciem un mazliet dobju balsi. Viņa dzēra kā skurstenis un pīpēja kā pirāts. Nu, labi, varbūt otrādi, jo es jau nezinu cik daudz pīpē pirāts. Mūsu attiecības nebija plānotas ilgstošas. Patiesībā tās pat vispār nebija plānotas. Viņai bija traumēta mugura. Tas gan dzīvot viņai netraucēja, bet robaino, cieto izcilni uz viņas muguras mani pirksti bieži atrada paši. Man tas likās tāds kā maģisks. Viņas rēta man viņu padarīja tādu kā neaizskaramu, vienmēr sargājamu un vēl jo pievilcīgāku.
    Viņai bija asi nadziņi. Tādi asi, asi trijstūrīši. Viņa ar tiem brīnumaini viegli spēja sagriezt manu muguru gan esot vienkārši divatā, gan esot vienam veselam. No rītiem minoties uz darbu, sviedru lāses satecēja viņas izplēstajās vadziņās un sūrstēja, atgādinot par viņas pieskārieniem. Sēžot darbā mēdzu ar pirkstu galiem drupināt krevelītes no muguras. Reizēm novelkot kreklu uz tā atklājās brūni asiņu punktiņi. Tas mani apbūra. Neviena cita tā nav mācējusi skrāpēt. Sāpes strādāja priekš mums abiem. Viņai patika ierobežotas rociņas un stingrs satvēriens aiz viņas garajiem matiem.
    Tomēr stiprāk atmiņā palikusi viņas pļauka. Viņai bija smalkas rociņas un viņa mācēja ar tām iesist vispareizāko pļauku. Tādu, asu, ar pirkstiem. Tādu, kura ilgi sūrst. Reiz kādā vakarā viņa no nekā apsēdās uz manis, palika stingra un iepļaukāja mani. Uz mirkli tas lika visu aizmirst un iemīlēt viņu vēl vairāk.
    Beigās gan mums nesanāca. Pārāk dažādi mēs redzējām pasauli. Pie tam viņa satika puisi ar kuru vēl aizvien ir laimīga kopā. Un laikam jau labi, ka tā.

    Current Music: Skinny Puppy - Assimilate
    Thursday, July 19th, 2018
    4:14 pm
    Mani kaitina mana īpašība, iespējams, pilnīgi nenozīmīgus ikdienišķus notikumus, kuri, visdrīzāk, ar mani nav pilnīgi nekā saistīti kaut kur iekšā savā prātā padarīt nozīmīgus un negatīvi pārspīlēt. Un tad vēl kādā mistiskā veidā pagriezt sevi par vainīgo pie šo "zīmīgo" notikumu notikšanas. Tas parasti beidzas sevis šaustīšanu un neilgu nespēju veikt savas ikdienas darbības. Es nekad nezinu kas un kurā brīdī ko tādu man ieslēgs. Vēl jo vairāk to pastiprina pret šo stāvokli karojošā sajūta, ka loģiski zinu, ka ne jau viss ir manis dēļ un ne jau vienmēr esmu vainīgs. Vissliktākā reize bija kad konkrēta mūzika "notrigerojās" kopā ar stipriem emocionāliem pārdzīvojumiem un es raudot staigāju pa istabu sev skaļi stāstot, ka nevajag satraukties un viss būs labi. Bet tam arī vienkārši notiekot tas nav patīkami.
    ...
    Šodien būs riebīgi gara diena.

    Current Music: Argine - Urla
    9:24 am
    Šorīt ir pelēcīgi eksistenciāls garastāvoklis. Trūkst tāda dziļāka iemesla visam. Gribētu lai mani sapurina. Lai uz brīdi liek justies dzīvam vai vienkārši - justies. Varbūt, lai atnāk kāda no bargā izskata kolēģēm, aizved uz pārrunu telpu, nosēdina krēslā un man dusmīgi pasaka visu slikto, ko ikdienā par sevi domāju. "Mēs esam komanda, mums traucē tāds vienpatis kā tu!", "Tu kļūdies, ja domā, ka ikdienā sevi atpelni! Domā esi mums vajadzīgs?", "Tu esi riebīgs un neglīts!".
    Bet tad pateiktu, ka patiesībā tās visas ir muļķības, es saprastu, ka domāju muļķības, viņa mani apskautu, novēlētu labu dienu un mēs katrs dotos uz savu darba vietu. Diena kļūtu laba un es justos dzīvs.
    Bet, ai, paga, ir vēlviena lieta, kura rītos manī var piešķilt dzīvību! (eju pēc kafijas un gurķiem)

    Current Music: MMMM - Karsti
    Monday, July 16th, 2018
    11:07 pm
    Manuprāt, par maz novērtēta ir glīta sievietes mugura. Tā tomēr ir pilna ar pievilcīgiem sīkumiem - vienai tie var būt izcēlušies muskulīši, citai biezi gludi mīkstumi, vēl citai - regulāri izcilnīši uz mugurkaula. Mugura varētu būt viens no iemesliem kā dēļ man patīk masīvas - garas un/vai platas, šķietami spēcīgas sievietes. Viņām bez visa cita ir arī daudz muguras, par kuru priecāties. Tā ir viena no lietām, kuru ļoti reti izceļ pornā, bet reizēm nejauši glīti attēlota sieviete no aizmugures tieši skaistas muguras dēļ var likties īpaši kārdinoša. Un pāri plecam sievietēm sanāk ļoti glīts, aicinošs skatiens ar puspievērtām acīm. Ar to vien pietiktu lai iztēlotos vilinošā skatiena īpašnieci apskāvienos, esot aiz viņas un saņemot viņas plaukstas savējās.
    Cik nu es to māku, bet man vienmēr paticis masēt sievietes muguru. Šķiet lieliski ar pirkstu galiem sajust mugurkaula robiņus un izberzēt katru ribas starpiņu, ar plaukstām atrast kur zem viņas ādas slēpjas vissiltākie mīkstumi un tajos maigi ieķerties. Brīdī kad pirksti noguruši ir tik jauki piespiesties viņai klāt, skūpstīt kaklu un maigi iekosties skaustā.

    Gribētu uzrakstīt vēl, bet šķiet, ka šodien sanāk visai neveikli, ir sajūta ko gribas izstāstīt, bet nav pareizo vārdu.

    Current Music: Mogwai - Friend of the night
    Friday, July 13th, 2018
    8:36 am
    Esmu bez vārdiem
    Nezinu kas notika, bet šonakt sieviete man sēdēja uz sejas, nepārspīlējot, vairāk kā šogad un, iespējams, arī pagājušogad kopā. Tik ļoti lieliski.
    Tagad ir sajūta it kā būtu sastiepta mēle un man ir problēmas runāt.

    Lai Tev arī lieliska diena!
    Wednesday, July 11th, 2018
    9:28 am
    Viens no iemesliem kādēļ es negribētu tagad nomirt ir tas, ka tādā gadījumā kāds no kolēģiem dabūtu datus no mana darba telefona un pat miris es negribu lai kāds no viņiem uzzinātu, ka man telefonā glabājas aizdomīgs apjoms ar sociāli nepieņemamu pornu, haha.
    12:17 am
    Tā bija vasara pirms gadiem septiņiem. Es biju uz nesanākušu attiecību izjukšanas sliekšņa. Es to sev negribēju atzīt, bet gribēju būt visur kur vien nav manis. Es mēdzu pa laikam smēķēt sliežu malā lai tikai uz brīdi aizmirstu apkārtējo pasauli un būtu divatā ar sarkano luksafora gaismu. Braukāju apkārt ar riteni, bieži nakšņoju pie draugiem, dzēru ko pasniedza un bēgu pats no sevis. Dzīve likās uz brīdi nopauzēta.
    ...
    Mēs sēžam drauga dzīvoklī it kā dzīve būtu nopauzēta mums visiem. Nereāli gribas ēst. Nereāli negribas kustēties. Līdz vienā brīdī drauga meitene saka:
    -Zini, tepat aiz stūra ir lieliska picērija. Vislieliskākā.
    Tā varbūt nebija vislieliskākā pica, bet tā bija pietiekami lieliska lai regulāri motivētu mani piecelt dibenu no 4. stāva palodzes, apiet ap stūri un pasūtīt bez maz jau to, ko ņemu parasti. Līdz reiz kādā no reizēm es ievēroju, ka man picu pasniedz iepriekš neredzēta meitene. Viņai bija tik ļoti dzīvi mirdzošas acis. Un plats smaids. Un daži dredi. Nedaudz mīksts vēders, kurš zem plānā vasaras krekliņa viņai staigājot glīti kustējās un liels dibens. Viņa bija nereāli glīta. Tie daži nožēlojamie mēneši turpināja vilkties. Es pieradu pie jaunā darba režīma un reizēm pat pusdienas laikā paspēju aizmīties līdz picērijai cerot, ka ēst man iedos meitene ar spožajām, dzīvajām acīm. Viņa sāka mani sveicināt un man smaidīt. Tas likās visspēcīgākais, kas vien mani spēja tobrīd motivēt. Man patika iztēloties sarunas ar viņu, bet es nepieļāvu domu, ka es varētu viņai patikt. Jo tas esmu es. Un tik pozitīvam cilvēkam kā viņa nav vietas dzīvē tādam negatīvismam kā man. Tomēr likās, ka viņas smaids uzturēja manu eksistenci.
    Vienā diena viņa teica, ka maina darbu. Ka ir beigusi tehnikumu un mēģinās strādāt ko atbilstošu profesijai. Ka šī ir viņas priekšpēdējā darba diena. Es viņai pasmaidīju atpakaļ kā mēdzu to darīt, novēlēju veiksmi jaunajā dzīvē un devos savās gaitās.
    Patiesībā es gribēju arī viņas pēdējā darba dienā iebraukt pie viņas, bet jau esot "picērijas ieliņas" es pārdomāju. Jo es gribēju kaut kā viņai likt sevi pamanīt. Nu, tā pavisam nedaudz. Bet man nebija plāna. Un man vienmēr gribas plānu vai vismaz universālu rezerves plānu. It īpaši lietai, kuru nemāku. Dažas dienas vēlāk viņu redzēju vēlreiz uz riteņa tur pat netālu no viņas darba. Mēs braucām viens otram pretī un sasmaidījāmies. Man pat tajā dienā būtu bijusi iespēja viņai piedāvāt biļetes uz kādu neparastu pasākumu, kuru palīdzēju organizēt, bet viņa bija jau gabalā.
    ...
    Manas salūzušās attiecības visai loģiski beidzās. Doma par picu meitenes eksistenci mani nelika mierā. Ejot laikam es gribēju zināt kas viņa ir. Es viņu tolaik atradu "draugos" un twitterī, kurā kādā prāta aptumsuma brīdī viņai piesekojos, cerot, ka viņa tā aŗi nekad neuzzināja, ka esmu viņas stalkeris. Es ievēroju sīkumiņus par viņu, mēs reizēm pārmijām pa vārdam, atklājās līdzīga tīkama mūzika no abu pagātnes, abiem priecīgi atklājās, ka no picu meitenes viņa ir kļuvusi par zīmētāju vietā, kura manam darbam piegādā tehniku. Reiz garlaikojoties apmācībās viņas darbā, viņa pamanīja, ka tas esmu es. Es nolēmu vismaz mēģināt viņai izdrīt ko labu, jo viņa to nezinot bija darījusi man un piedāvāju viņai saldējumu. Jo es zināju, kas viņai garšo. Viņa to bija rakstījusi twitterī. Veikals bija aiz stūra, jau reiz izietās apmācības gāja uz beigām un pēc brīža es atgriezos ar viņas saldējumu. Viņa man atkal pasmaidīja ar to pašu plato smaidu un burvīgā balsī novēlēja jauku dienu arī man.
    Likās, ka esmu sev pārkāpis pāri, izdarījis labam cilvēkam priecīgi un pasaule kļuvusi labāka. Nākošajā dienā es pamanīju, ka tas nebija viņas minētais saldējums. Un ar to pietika lai no jauna motivācija izgaistu, rokas liktos akmenssmagas un soļi bez kāda dižāka mērķa.
    ...
    Es šo nestāstu kā priecīgu stāstu. Patiesībā es jūtos riebīgi, ka cilvēkam nezinot esmu centies viņu iepazīt un būt maza kripata viņas dzīves. Riebīgi, ka nekad nemāku spert cilvēcīgu pirmo soli, jo man liekas, ka tas otram liks justies neērti vai pazemotam. Riebīgi, ka, iespējams, kāda no manām personībām viņai varēja likties pievilcīga, bet es neesmu spējīgs viņai pat nopirkt pareizo saldējumu. Es neesmu no viņas manījis jaunus ierakstus twitterī, bet citur viņu vairs nemeklēšu. Gan jau viņai viss ir labi un tā nav mana daļa.
    ...
    Bet varbūt pasaulē viss ir kārtībā un ar mani savu dara 12 stundu darba diena vietā, kurā ātrs silts gaiss mijas ar aukstu, darba sākumu esmu nogulējis, vajadzīgo aizmirsis un skaitījis pēdējās minūtes līdz biedējošam deadlainam.

    Current Music: Zola Jesus - Soak
    Monday, July 9th, 2018
    9:51 am
    Baltie zeķturi
    Mēs vēl nesen strādājām kopā. Mēs redzējāmies katru dienu. Brīžos kad ar viņu runāju savas ikdienišķās muļķības, viņas biklais, pieslēptais smaids lika gribēt patiesi smaidīt viņai pretī. Viņai bieži bija glītas, gludas vasaras kleitas, kuras jauki plīvoja viņai ar dokumentiem rokā ejot cauri ofisam. Un zem blondajiem matiem viņa slēpa tumšas šķipsnas, kuras atklājās vien viņai pieliecoties ko atrast savās atvilktnītēs. Nez, viņai ir daudz tādi mazie ipeslēptie noslēpumiņi? Man likās, ka viņai ir perfektās kājas - it kā šķietami spēcīgas, ieapaļas, bet zem kleitas tās vienmēr bija pietiekami paslēptas, lai neredzamo daļu atstātu radīt savai iztēlei. Mani vienmēr vilināja ar acs kaktiņu pakavēties pie viņas nedaudz mīkstā vēdera un sāniem, kuros nedaudz iegrimušais krūšturis nodeva kā piemērotu vietu aiz kā viņu gribētos sev pievilkt klāt. Lai gan saprotu, ka darba vietā tas nav profesionāli, man patika viņai izrādīt nelielu uzmanību - pateikt, ka viņai ir forša kleita, ejot garām pēc pusdienām piedāvāt cepumu, no kolēģiem - rīmām pietaupīt kūkas gabalu, jo uz svētkiem viņa vienmēr kautrīgi nāca pēdējā.
    Lai gan nekad nebūtu ko tādu iniciējis, tomēr vairākas reizes esmu sevi pieķēris iztēlojoties ar viņu ko stipri vairāk kā rīta sasveicināšanos. Lai gan viņa ir bišķi vecāka kā es, viņas nepārliecinātais biklums man viņu liek uztvert nedaudz kā jaunāku kautrīgu meiteni. Lai gan nekad neesmu viņu redzējis ar baltām zeķēm, tomēr manā iztēlē viņai vienmēr bija balta apakšveļa un baltas zeķes ar zeķturiem. Es zinu kādu vietu, kurā mums reiz bija darba ballīte. Tieši pie tās bija ezers ar saliņu pa vidu. Es būtu gribējis ar viņu paņemt sedziņu, iekāpt laivā un divatā uz vakaru paslēpties šai saliņā. Es gribētu viņu pamazām izzināt, gribētu atrast pieskārienus, kuri viņu kausē, gribētu sēdēt aiz viņas un glāstīt viņas muguru līdz viņa atliecas pie manis, noliek pakausi man uz pleca, skatās debesīs un ļauj sevi cieši apskaut. Gribētu sajust viņu apsēžamies man klēpī pret mani un viņas balto krūšturi just spiežoties pret manām krūtīm. Es tik nezinu, kas slēptos aiz viņas kautrīguma - vai tas būtu kā lūgums pēc lēna maiguma un viņas trauslo vēlmju izzināšanas? Vai arī aiz tā slēpjas nepārliecināts un neatbrīvots valdonīgums, kuru es viņai ļautu izlikt uz sevis? Vai varbūt viņa alkst pēc stingrākas rokas, kura viņu lēnām sasietu, sabārtu un iegūtu? Es nezinu, es nekad nezināšu un man tas nemaz nav jāzina. Bet viņai noteikti būtu balti zeķturi. Un zeķes.

    Bet, nu, labi, pietiks, ne visiem šonakt ir bijis cilvēcīgs miegs un ne visiem šodien ir brīvdiena. Sēžot darbnīcā un fantazējot mēs komunismu neuzcelsim.

    Current Music: Nightwish - High Hopes
    Friday, July 6th, 2018
    10:46 pm
    Koši mati un dzīvas acis.
    Es ātri pieķeros. Tas jau nav slikti, katram citi cilvēki iepatīkas ātrāk vai vēlāk. Un tā jau nav slikta sajūta pat pieķeroties kādai sievietei, kuras izpausmes kaut vai stipri pievelkot aiz ausīm šķiet man ļoti atbilstoša. Tiesa gan, es zinu kā tas man vienmēr notiek. Es atrodu šos mazos sajūtu āķīšus, piekabinu tiem milzu ķēdes un aiz tiem savas knapās zināšanas par šo cilvēku izstiepju tieši kā perfektu ielāpu kādam no caurumiem manā saplosītajā sociālajā izpratnē. Tas mani motivē gan priecāties, gan apzināt jaunu mūziku, gan uzlabot sevi vai vismaz atrast sevī kārtējo labojamo lietu. Tomēr vienā brīdī man atveras acis, sašļūk rokas un zūd arī tā motivācija, kura bija pirms kārtējās iedomu draudzenes iedomātās iepazīšanas. Es pēkšņi saprotu, ka patiesībā jau es viņai neesmu nekas, ja viņa vispār zina par manu eksistenci. Es saprotu, ka tas, kas viņa ir priekš manis ir pusapzināti tikai radīts manā prātā, nav patiess un nekad nepiepildīsies. Un tā visbiežāk līdz atradīsies jauna mūza, kura mani notivēs līdz brīdim, kad sapratīšu, ka mūza atrodas tikai manā prātā.
    Šoreiz tā ir kāda kolēģe, kuras eksistenci zināju jau sen, bet viņa manī "ieslēdzās" kad viņu nesen redzēju sapnī. Tas bija ļoti jauks sapnis, par mīļu blakus būšanu divatā, par pēkšņi atklātām kopīgām lietām, par tuvojošos nākotni. Lūk, šī nosapņotā jaukā kopā būšanas sajūta man šķiet tas, kā būtu jājūtas ikdienā esot ar kādu kopā. Kopš tā rīta viņa manā prātā man uzlabo ikdienu, liek smaidīt, liek vēlēties viņu redzēt kādā no darba gaiteņiem vai virtuvēm. Viņa varbūt nav tā objektīvi glītākā meitene starp manām kolēģēm, tomēr viņa vienmēr paliks tajā manā saprāta mūzu nostūrī, kurā palikūsas citas mani motivējošās meitenes un sievietes. Bet es jūtu, ka man veras vaļā acis. Viņas skaistajā tēlā ir plaisas un no tā birst nost drupačas. Tas sagrūs manā acu priekšā, jo es sapratīšu, ka esmu vienkārši cilvēks, kuram viņa vienmēr ies garām, pat neskatoties uz to, ka viņas klātbūtne manī iededz siltu sajūtu ugunskuru. Es gribēšu saļimt sava karcera stūrī, manas rokas kļūs man par smagu. Es kārtējo reizi savu kolēģu acīs kļūšu mazliet lēnīgāks un mazāk aizrautīgs. Viņi nezinās, ka manī iekšā ir nomiris mans kārtējais perfektais cilvēks. Mēs turpināsim iet viens otram garām, retās sarunās es viņai uzsmaidīšu, bet patiesībā es gribēšu apgulties tuvu zem stiklota jumta un klusumā caur reti lapotiem zariem skatīties skaidrās, tumšās zvaigžņotās debesīs. Viens. Ne tā kā savā sapnī divatā ar viņu.

    Current Music: Gaujarts - Pieci
    Friday, June 1st, 2018
    6:57 pm
    Operatore
    Šorīt devos pastā saņemt paciņu un atcerējos vēl vienu sievieti, kura lika ik pa laikam iekšā pasmaidīt. Pastā bija viena operatore (tā viņas laikam sauc, ja?), pie kuras cerēju, ka vienmēr iekritīs numuriņš. Viņa bija glīta, kopta, gara, masīva sieviete ar melniem gariem matiem, kurus vienmēr turēja tādā kā nekārtīgā dumpinieciskā frizūrā. Viņai gandrīz vienmēr bija melns džemperis un balts krekliņš ar glītu krādziņu, kas lika viņu manā prātā oficializēt par tādu kā striktu sievieti, kura pieturas pie noteikumiem, nepieļauj atkāpes un paliek stingra, ja kāds viņai blakus vēlas palaisties ārpus standartiem. Viņa ar savu izskatu, manuprāt, būtu lieliska bargā kundze, kuras prasības es neiebilstot izpildītu. Lai vai kā mani ierobežotu mana stingrā pieklājība un tolerantums, tomēr ļāvos pa brīžiem iemest aci aiz viņas krekla vaļējās podziņas, kurā viņas glītā, dziļā krūšu spraudziņa kustities vilināja iztēloties to pilnībā. Viņai bija viss glītais, kas parasti ir sievietēm 40. gadu otrajā pusē - daudzas dzimumzīmītes uz tumsnējs ādas, mīlīgas krunciņas uz locītavām, sānos un mugurā iespiedušās kruštura lencītes. Es iztēlojos kā viņai mani noskūpstot viņas apaļais vēders piespiežas man stingri klāt, iztēlojos viņas apakšveļas lences iespiežoties viņā, iztēlojos viņas lielās zemās krūtis iesprostotas stingrā melnā krūšturī un matus saspraustus viņas parastajā izspūrušajā ērkulī. Man šķiet, es darītu jebko, ko viņa man liktu darīt. Viņa man aizsietu acis, liktu nosēsties uz ceļiem un rokas aiz muguras piesietu pie galda kājas. Viņa savā dobjajā balsī mani barot iepļaukātu un plēstu aiz matiem.
    "Tu nezināji, ka sūtot paku tai jābūt brīvi atveramai lai pārbaudītu saturu? Tu nekam nederi!"
    "Tu dzīvo šķūnī? Nav internets vai nemāki lasīt? Sīkpakas var sūtīt tikai ar A prioritāti!"
    "Tev šķiet, ka es visu dienu sēžu aiz letes lai tikai Tevi vien sagaidītu? Muitas deklarāciju varēji arī mājās aizpildīt!"
    "Ko vispār nozīmē - pazaudēji pavēsti par paciņas saņemšanu? Savas drēbes arī pazaudēji, ka sēdi te kā stulbenis bez tām? KO?"
    Pēc tam viņa mani samīļotu un liktu pazust zem viņas mīkstās miesas.

    Man pastā viņas pietrūkst.
    Thursday, May 31st, 2018
    5:03 pm
    Es šodien pirku skrūves. It kā normāla lieta, kuru pirkt, vai ne? Bet tur bija sieviete, kura kārtoja blakus plauktu un es ievēroju, ka viņa uz mani atskatās. Viņa bija tāda, uz kuru man arī patiktu ilgi skatīties, bet esmu kautrīgs, tādēļ skatienam uz viņu es veltīju vien dažus mirkļus. Tomēr tas bija lieliski, kad pāris reizes skatieniem stiekoties likās, ka šī mirkļa pievilkšanās ir kaut cik abpusēja. Viņa bija vecāka par mani, masīva, šķietami stingra. Es gribētu lai viņa uzvilktu vasarīgu kleitu, apsēstos man klēpī un tad saburzītu man matus, apskautu un piespiestu sev klāt.

    Kaut nu tādas lietas būtu daudz vieglāk ienest pasaulē. Tu man patīc, es Tev arī, varbūt tad samīļojamies. Bet viss ir tik ļoti sarežģīti.
    Wednesday, May 23rd, 2018
    8:14 pm
    Nobastoju šodien pāris stundas no darba lai apmeklētu tādu kā semināriņu par darba tēmu. Lai gan semināriņa tēma nebija īsti sievišķīga, tomēr bija prieks arī savas nozares apspriešanā redzēt sievietes. Lai gan mans apmeklējums bija visai saraustīts, tomēr starp apmeklētājiem ievēroju kādu sievieti, no kuras bija grūti novērst acis. Nav jau pārsteigums, ka viņa bija vecāka kā es, doh, bet viņā bija kaut kas, kas ļoti piesaistīja. Lai gan viņai bija 50 vai pat vairāk gadi, viņai bija tik lielisks smaids un paskaļa, nedaudz paskarba balss, kurai es vēlētos pakļauties. Nedaudz iešauro acu skatiens kopā ar smaidu ļāva iedomāties, ka viņa uz mani tā skatās sapratusi, ka es būtu viņas par vienu vien pieskārienu. Viņas krūtis, lai gan samērā zemas, tomēr zem glītā, baltā, krokotā krekla likās tik jauki iesprostotas un lika man iedomāties kādas glītas tās būtu stingrā, krūtis savaldošā krūšturī. Pavecās sievietes nedaudz ietumšā āda ar nelielajām krunciņām redzamajā krūšu starpiņā man liekas burvīgi pievilcīga. Viņas lielo dibenu slēpjošie svārki tomēr ļāva apjaust viņas viņas glīto dibena formu, bet apakšbikses tajā nedaudz iespiežoties no sāna vēl jo vairāk deva manām domām vaļu.
    Man viņa likās tik nereāli glīta. Es sevi šodien tik ļoti aiztikšu.
    Wednesday, August 2nd, 2017
    11:44 pm
    Vecākas sievietes
         Man patīk manāmi vecākas sievietes. Viņām ir šīs jaukās nepilnībiņas. Nopietnā, bet saistošā gadu dotā pieredze. Šie mīlīgie nolietojumi, kas liek vēlēties par viņu nedaudz parūpēties un būt blakus lai ar tiem varētu mielot acis. Viņām bieži ir daudz dzimumzīmītes vai tik brūni nosauļota āda, ka tā savelkas nelielās mīlīgās krociņās, vai garie nedaudz viļņotie mati, vai vienmērīgie mīkstumiņi, kuros mēdz iespiesties veļas lencītes un dot vairāk degvielas iztēlei. Šīs lietas bez šaubām šķiet tādas kā sociāli nepieņemamas un vairumam nepatīkamas, bet laikam tāds ir mans lāsts. Man vienkārši patīk sievietēs šādas samērīgas nenozīmīgas niansītes, no kurām ir grūti novērst acis, bet ir grūti arī uz tām skatīties, baidoties, ka nepieķer. Man ir ļoti bail, ka nesapratīs manu skatienu. Vai arī sapratīs pārāk labi.
         Šodien uz krustojuma devu ceļu mašīnai, ļaujot tai izgriezties man priekšā. Tikai jau tai sākot kustēties pamanīju, ka pie stūres ir sieviete līdzīga manis aprakstītajam. Ap 50 gadiem, šķietami noguruma saburzītiem, pagariem matiem. Viņa paskatījās uz mani acīs, sāka celt roku lai it kā pamātu tipisko acumirklīgo "paldies" žestiņu, bet tā lēnām pielika pašus pirkstu galus sev pie lūpām it kā gribētu man sūtīt gaisa skūpstu, bet uz mirkli tā sastinga man skatoties acīs un lēni ripinoties uz priekšu. Tajā brīdī man likās, ka es ļautu viņai ar mani darīt ko vien viņa vēlētos. Šādi brīži uzlabo dienu.
         Arī veikaliņā pie mājas ir tāda smaidīga kasiere gados virs piecdesmit. Lai gan viņa ir krievvalodīgā, viņai ir gari mati bez kādām čolkām vai citām biežām krievu muļķībām. Viņai ir jauks ieapaļš puncītis. Viņa nebaidās arī reizēm uzvilkt kādu atsedzošāku jaciņu un tad es nezinu vai es jūtos neērti vairāk tā dēļ, ka negribu lai pieķer, ka skatos uz viņas izgriezumu vai tā dēļ, ka man patīk šajā izgriezumā viņas atklāto krūšu krunciņas un kustības, kuras šķietami liek nojaust, cik tās ir mīkstas un šūpīgas.
About Sviesta Ciba