Būtu saulains rīts. Nedaudz pārsniedzot ātrumu, es ripinātos pa Rīgas apvedceļu. Bet tas nebūtu vienkāršs atpūtas brauciens. Šis brauciens būtu īpašs. Kādā brīdī es piestātu malā un piezvanītu dzīvesbiedrei. Ķiveres austiņās es izdzirdētu viņas balsi un mums būtu visvienkāršākā saruna par vēl guļošiem bērniem, našķiem un pilsētas pamešanu brīvdienās. Kaut kur tālāk priekšā no līkuma iznirtu kravas mašīna. Es austiņās dzirdamajai balsij palūgtu vairāk spēlēties ar bērniem un pacensties lai vismaz mazi viņi būtu laimīgi. "Atā", es viņai teiktu. "Tad jau atā". Iekrampējies stūrē, es pārbrauktu pretējā joslā mirkli pirms man būtu jāsamainās ar pietuvojošos kravas mašīnu.
--
Mani izbrīnīja sakritība, ka iedzerot kafiju, manī mostas pašnāvnieciskas domas. Abstraktas vai konkrētas, bet laikm ejot, tās kļūst aizvien pārliecinošākas, detalizētākas. Argumenti, ka mamma būs bēdīga vai, ka bērni augtu bez tēta sāk nestrādāt. Vai vaina ir kafijā? Laikam, ka nē, tā strādā kā tai jāstrādā, tā dod spēku spēcīgākajām domām. Bet, ak neraža, spēcīgākās vairs nav domas par darbu, par nekonkrētu nākotni.
Akjel. Man šķiet, ka jāsāk domāt par palīdzības meklēšanu, jo nu jau paliek par traku. Es nemāku zīmēt, bet es gribētu zīmējumiņu, kurā es taisu kafiju un aiz manis rindā stāv daži pārspīlēti, melni vilki, gariem zobiem un sarkanām acīm, kuriem rokās krūzītes. Tie būtu mans zemais pašvērtējums, destruktīvais perfekcionisms, bezspēks.
--
Tomēr man šķiet, ka tas plāns nemaz nav tik slikts. Tas būtu ātri, diez vai diži sāpīgi, es izgaistu darot to, kas man patīk un reiz kāds vāktu aiz manis, ne es aiz citiem.