Ir tā ikvakara sajūta. Tirpstošā sajūta pakausī. Tā laikam ir sajūta būt pieaugušam. Kad ir visas lietas jāpadara, ir jāatrod spēks būt pieaugušam, pat ja motivācija ir zudusi. Un spēks ir beidzies tiktāl, ka galvu ir grūti noturēt uz augšu.

Drīz jādodas pie miera. Jāpieceļas no krēsla, jāizstaipās. Bērnu apzīmētām papīra lapām skaroties pie kājām, došos nedaudz sakopties un tad uz gultu. Es zinu, ka mana dzīvesbiedrene jau būs gultā priekšā. Bet nez vai viņa tur būs lai mani gaidītu.

-Vai nevēlies iet gulēt kopā?

-Nē, man tā ir karsti.

-Vai varbūt vienkārši vēlies iet gulēt? Lai mierīgāk aizmigt un lai nav gaisma no datora?
-Nē, vēlāk.

-Tev tiešām negribas iet gulēt reizē?
-Beidz mani bakstīt. Un nespiedies man klāt, tas ir neērti.

Pēc ikvakara sarunas ietīšos segā. Satīšu to ap galvu kā bruņucepuri, ka tikai degungals ārā. Un domāšu kādas pirmsmiega domas. Es izvairos no domām par vardarbību pret sliktiem cilvēkiem, lai gan tādas domas ir tik viegli domāt. Drīzāk iedomāšos kādu nekonkrētu sievietes tēlu ar kuru dzīves uzskati sakrīt pilnībā. Mēs dzīvotu pilnīgā harmonijā, viens otram ļautu brīvību un gulētu vakaros mīļi. Vai domātu domas par savām brīvā laika nodarbēm, kuras cenšos turpināt pat kad vairs nav brīvā laika.
"pīk-pīk-pīk", ir 6:30 no rīta. Mēģinājums kaut no rīta atrast sev pusstundiņu miera izgāzīsies, jo 2/3 tās pavadīšu nespējot pieslēgties realitātei. Un atlikušās 10 minūtes pazudīs bezmērķīgi skatoties uz mūžīgo nekārtību un apzīmētajām sienām, ko labot pa rītu nespēšu pat iegūstot visu zaudēto motivāciju. Viņa piecelsies lai saģērbtu bērnu, kuru man aizvest uz bērnudārzu un iegrims atpakaļ sapnī vai datora ekrānā. Es aizvedīšu mazo cilvēciņu uz bērnudārzu, mēģinot panākt neveiklu sarunu un iekšā domājot vai viņi tādi ir visi, vai viņam arī nepatīk rīti, vai es viņu esmu kaut kā traumējis, ka nevēlas ar mani īpaši runāt. Pirms iziet cauri stikla durvīm savā darba vietā, uzlikšu paša iedomātu masku, lai visi redz mani kā parasti - klusu, izdarīgu, sociāli neveiklu. Bet varbūt arī darbiņā man uzticētās lietas brīžiem ir kā es - citiem liekas, ka viss labi, bet brīžiem karājas tievā diedziņā pirms avārijas.

Pienāks vakars. Es pa dienu nebūšu ne saļimis, ne nomiris. Izdzirdēšu "čau" mazajā balstiņā domofonā. Novilkšu zābakus, pasēdēšu priekšnamā un droši vien pateikšu, ka man nav nekā garšīga. Piekārtošu un, iespējams, pāris reizes uz brīdi sadusmošos. Dzīvesbiedre gultā spēlēs datorspēli. Es gribēšu mieru. Bērni - multenes. Vienā brīdī man pakausī atkal būs tā tirpstošā sajūta. Ir jādodas pie miera. Bet kas vairs no manis ir palicis man pašam, ja viss tiek citiem. Vienā brīdī jau arī man beidzas ko dot.