Šovakar man uzrakstīja meitene, kurā kādreiz biju ļoti saķēries. Mums abiem tolaik bija grūti un likās, ka viens otra dzīvē aizpildam tieši tos trūkstošos robiņus. Bet par daudz tie robiņi saplūda, es sabijos un tā arī viss beidzās, visai nekā. Esmu priecīgs, ka tagad izrunājām to, kas vismaz mani nomāca šos četrus gadus. Es atceros dzejolīti par draudzību kā zelta stīgu, pārtrūkšanu un kopā siešanu. Lai gan līdz tādai kopā siešanai būtu tāls ceļš, tomēr viņa varētu būt viens no senākajiem draugiem ar kuru vēl runājos. Un tas vienkārši būtu jauki, ja atgrieztos jauka draudzība ar cilvēku, kura bēdas un prieki ir visai tuvi manējiem.