Es bēgu. Laikam pats no sevis, jo nekas cits mani neapdraud. Bēgu kofeīnā, nikotīnā, vēlāk droši vien arī etanolā. Cīga man kaut cik liek galvu turēt augšā, vismaz tik, lai dūmi nekož acī. Otrā cīga šodien, otrā sazin cik mēnešos.
Fonā klusi ducina SOAD, vel tālāk ir zaru čaboņa un pilsētas kņada. Netverama pagātnes sajūta uznāca, mazliet mierīga, mazliet tāda, kura neatgriezīsjes. Jāceļas, jākustās. Vismaz kaut kas vel jāizdara, lai diena nebūtu pilnīgi tukši pavadīta.