Vienā brīdī pēkšņi sapratu, ka, eu, bāc, visu laiku liekas, ka savu nomāktību varu ārstēt ar citu, vēlams, iepriekš nepazītu cilvēku klātieni dzīvē. Bet šodien es iedomājos, ka tā ir kā narkotika, viņi uzrodas, viņue iepazīstu, viņi paliek tuvāki, izrādās savādāki kā iedomājos un tad vienā brīdī kad viņi pazūd, nu, tad sākas "lomkas" pēc tās jaukās iepazīšanās sajūtas. Paiet laiciņš un to tukšumu sirdī atkal aizpildu ar daļēji īstu, daļēji iedomātu tēlu.
To es iedomājos, kad pārskatot datorā savu veco failu mapi, uzdūros kādas kādreiz ļoti mīļas meitenes bildēm, kuras likās, ka man nav. Mēs varētu būt vēl bijuši lieliski draugi. Bet nu nesanāca. Nevajadzēja abiem samīlēties, kad neviens to nedrīkst.