| | Sep. 25th, 2010 @ 05:23 pm |
|---|
|
Pēc visām šīsdienas kosmētiskajām procedūrām, ko esmu veikusi, jūtos tik enerģijas pārpilna, ka varētu kaut maratonu skriet un uzrakstīt "Lielo Ilustrēto Enciklopēdiju" arī piedevām. :)
Stāvēju pie spoguļa, un, klājot uz sejas kārtējo ķīmiju (Kinofilmas cienīgs kadrs), domāju par manām tik mīļajām O. Vācieša dzejas rindiņām par to, ka dzīve dod mums spārnus, bet ko mēs ar tiem darām- slaukam putekļus un sūdzamies, ka kaimiņam, lūk, ir lielāki. Tas kaut kā ļāva sasparoties.
Es atkal atsākšu darboties ar jaunu sparu, jo ļoti labi zinu, ka, ja gribu, dzīvē ļoti daudz varu sasniegt. Un nospļauties uz "nevaru" un "negribu", jo, lai kaut ko neizdarītu vienmēr var atrast kādu iemeslu.Zinu to, ka jo vairāk daru, jo vairāk arī izdaru. Un man būs viss, ko es vēlēšos, jo negribu neko mazāk. Man būs tas dzīvoklis Ņujorkā ar milzīgiem logiem, pie kuriem ziemā sēdēt, dzert tēju, vērot sniegpārsliņas un cilvēkus apakšā, man būs savs bizness, doktora grāds, es apceļošu visu pasauli, uzstāšos uz daudzām skatuvēm visneiedomājamākajos un trakākajos šovos un beigās mana dzīve būs tāda, par kuru raksta dižpārdokļus (Ja tā padomā, vai tad tā jau tagad tāda nav? ). Tā būs. Un nebūs nekas mazāk.Jo, ja no dzīves prasa mazāk, pastāv iespēja nesaņemt pat to mazāk.Balsis galvā un aiz tās: Les Modules Etranges- Nightshift |
| Vieglums | Apr. 1st, 2010 @ 08:12 pm |
|---|
|
Šodien ir garo domu un sevis lutināšanas diena, jo kas gan var būt labāks par piparmētru šokolādi, kafiju, labu filmu un sajūtu, ka pārtika ir iepirkta ilgākam laikam?
Kaut gan šodien sagribējās pilsētu. Tādu riktīgu un lielu, kuras straumēs varētu iejukt. Gribētos kādreiz mūžā aizbraukt uz Ņujorku, vienkārši, lai redzētu un saprastu, man tur patīk, vai ne. Lai gan zinu, ka noteikti dzīve tur nonākšu, jo es vienmēr nonāku tur, kur gribu, pat, ja mērķtiecīgi uz to neeju (Varbūt eju, taču to neapzinos). Atceros, kā viens mans klasesbiedrs, jautāts par to, ko viņš dzīvē gribētu sasniegt, reiz teica, ka viņš gribētu pastaigāties ar austiņām uz ausīm pa Ņujorkas piekto avēniju un vērot, kā lēnām snieg sniegs.
Vēl es šodien aizdomājos par to, kā cilvēki reaģē uz sliktām ziņām, par to, kāpēc ir pieņemts, ka tad, ja kāds nomirst, uzreiz ir jākrīt histērijā un, ja tu tā nedari, tu to cilvēku neesi pietiekami mīlējis. Man parasti iestājas pilnīga distancēšanās, sajūtu vakuums, tik tālu, ka pat bērēs gribās smieties, un ne jau tāpēc, ka būtu ļoti smieklīgi, bet gan tāpēc, ka pēkšņi viss šķiet tik grotesks un attālināts, cilvēku sejasizteiksmes un viss, kas notiek atgādina karikatūru. Un pati nāve atnāk pamazām- caur ikdienas sīkumiem: ledusskapī atstātiem, neapēstiem jogurtiņiem, asociācijām un atmiņu uzplaiksnījumiem. Pilieniem, kas lēnām tek lejup pa mugurkaulu.
Atcerējos to karsto jūnija pēcpusdienu, eksāmenu laiku, kad sēdēju verandā kopā ar Šopenhauera sacerējumiem, Džoisa "Ullisu" (Kuru tā arī nebiju spējīga izlasīt) un aliņu. Lielu asaru pār vaigu, domu, kā lai to pasaka brālim un milzīgo sastrēgumu uz šosejas. To, kā bēres sanāca starp diviem eksāmeniem (Turklāt, vienā dienā ar tiem) un mammas teikto, ka mūsu ģimenē cilvēks pat nevar mierīgi nomirt, jo visiem vienmēr ir kaut kur jāskrien (Toreiz liku paātrināto sesiju, jo bija jāpiedalās dejošanas festivālā Francijā). Kā arī viegli Ibsenisko sajūtu un lietussargus, kas kustējās vējā kā melnas puķes uz grantētā celiņa. To, ka bija gaiši un viegli.
Un vēl es atcerējos kādu tumšu ziemas pēcpusdienu kādus septiņus gadus atpakaļ, kad nesapratu, kā īsti vajag reaģēt un nevarēju neko ieēst.
Un vēl es gribu parunāt par laiku un to, kā tas visu izmaina, kā atmiņa atsijā tikai to, ko grib atcerēties. Šodien vēroju, kā pār kalniem spīd saule un atcerējos pēdējās sakarīgās sarunas ar viņu. Viņa bija priecīga un teica, lai es noteikti viņai atsūtot daudz, daudz fotogrāfiju ar kalniem. Nepaspēju.
Dzīves vieglums ir satriecoši skaists. Tas, kā viss sijājas, kā viegli, gaiši pelēki pelni. Uzsnieg un aizplūst.Visi mirkļi, visas cilvēcīgās saites ir tikai pelni. Kurus notraukt. Pāri paliek tikai atmiņas.
Un, varbūt, tas ir vienīgais un skaistākais, kas cilvēkam vispār ir. Jo prātam ir tieksme saglabāt sevī tikai labo.
Lietām vajag ļaut iet. Reizēm lai redzētu, cik ļoti tās grib nākt atpakaļ. Un tikai tas, kas atgriežas vispār ir kaut kā vērts.Balsis galvā un aiz tās: Brian Eno- Baby`s on fire |
| Kur ir mana īstā seja? | Mar. 7th, 2010 @ 01:15 pm |
|---|
|
Man patiesībā būtu ļoti daudz, ko teikt, bet es labāk paklusēšu, jo citreiz emocijas pazemo (Un to es savējās neciešu visvairāk- līdzko tām dod vaļu, tā nevar apturēt).
Kaut gan ir stulbi iedomāties, ka ir kaut kāda jēga kaut ko noslēpt, no tā nekad neviens stiprāks nav palicis, neievainojamu cilvēku nav (Cik nu es esmu novērojusi), ir tikai jautājums par spēles laukumu un to, kā to pamest, saglabājot pēc iespējas vairāk lepnuma un goda.
Šodien man ir jāspēj savākties. Kaut gan ir grūti. Un es pat nesaprotu, kas man ir uznācis.
(Ir nepārspējami saulains, pilnas debesis ar ledus gabaliņiem).
Emocijas pazemo. Bet tāpēc ir tumsa, tāpēc vienmēr ir iespēja aizgriezties vai durvis, kuras aizslēgt. Nevar atļauties tik skaļi salūzt.
Būtu vieglāk atļauties, bet tas idiotiskais bikstītājs manī, kas savus paradumus ir apguvis dzīves laikā un nepārtraukti turpina tos papildināt līdz bezgalībai, visu laiku sēž un baksta: " Tā nevar, ja tu darīsi tā, tu tikai sevi pazemosi, paskaties, kā tas un tas tā izdarīja un kā tas beigās izskatījās!"
Uz pasaules ir tikai daži cilvēki, kuriem atļauju sevi pazīt. Un arī tas ir daudz. Nezinu, kāpēc, bet man šīs maskas ir vajadzīgas, šķiet, ka ar tām jau esmu saaugusi. Ja es sāktu plēst nost, nāktu ar visu ādu.
Un kas galu galā ir maska un kas- es? Vai cilvēks nav arī tās maskas, kuras viņš izvēlas, jo viņš tās izvēlas pēc savām vajadzībām un gaumes? Kā tā jukusī meitene no Remarksa "Melnā obeliska" teica: "Kur ir mana seja, kur ir mana īstā seja? Tā, kas bija, pirms visi spoguļi bija sākuši mani apzagt?"
Kur ir mana īstā seja?
Un kas esmu es?Balsis galvā un aiz tās: Brian Eno- Baby`s on fire |
| Kopā būšana | Dec. 14th, 2008 @ 07:34 pm |
|---|
|
Es laikam tomēr nevarētu sākt dzīvot ar kādu kopā, jo nevaru iedomāties, ka man būtu jājūtas vainīgai par to, ja es kaut kur neeju ar to otro cilvēku kopā, bet gan ar kādu citu vai viena pati. Labi, es arī tagad nedzīvoju viena, bet man vismaz nekad nepārmet ar ko es kuro reizi eju. Man vienārši ir vajadzīga mana privātā zona, tas, ko es daru tikai pati, nevis ar kādu kopā, jo es taču pati esmu personība, nevis kļūstu par kaut ko veselu tikai kopā ar savu "otro pusīti" (Es esmu kaut kas vesels, nevis tikai pusīte!). Un tas, ja es visur neeju ar savu vīrieti kopā nemaz nenozīmē, ka kaut kas attiecībās nav kārtībā. Man liekas, ka vēlme pēc kaut kā pašam sava ir tikai ļoti dabiska,visu laiku kopā būšana parasti ir raksturīga tikai attiecību sākumposmam. ja cilvēks ir kaut mazākajā mērā individualitāte, ir pilnīgi normāli gribēt arī dzīvi, kas ir tikai viņa paša (ja tā vispār var būt, jo kas gan īsti ir mūsu pašu, kur beidzamies mēs un sākas citi? ).
Ja es būtu bagāta, ideālais variants priekš manis būtu dzīvot ar savu vīrieti blakus dzīvokļos, lai, kad sagribas kompāniju, varētu viens pie otra piekāpt un neapnikt.Mirkļa lamatas manās miesās: šļuk... |
| Sakrālais un profānais | Mar. 10th, 2008 @ 05:09 pm |
|---|
|
Lasīju Mirčas Eliades "Sakrālo un profāno", kur viena no izteiktajām domām bija, ka cilvēks kļūs pats par sevi tikai tad, kad iznīcinās sevī visu mītisko, kam es nepiekrītu, jo, ja mītiskais ir kļuvis par daļu no paša cilvēka, par viņa patību, tad, iznīcinot to, viņš nevis kļūst par sevi, bet gan otrādi- sevi iznīcina.
Savukārt, pat poētiska likās ideja, ka cilvēks kļūs patiesi brīvs tikai tad, kad nokaus pēdējo dievu. Respektīvi- nekad, jo cilvēkam ir tendence radīt pašam savus apzinātos vai neapzinātos dievus.
|
| Divas sevis un Nīčes gara attīstības teorija | Feb. 22nd, 2008 @ 07:09 pm |
|---|
|
Es esmu tumsā.Te es piederu. Krāsainā, smaržīgā tumsā ar košu lūpu čukstiem un smiekliem, apģērba čaukstoņu un noslēpumainību.
Man ir divas sevis. Un tā nav nekāda personības dubultošanās, es to esmu ievērojusi, novērojot savu dzīvi un tās periodus. Viena es ir tā, kam ir dziļi vienalga, tā, kas var staigāt apkārt jebkā, tā, kam visu gribas vieglāk svērt, tā, kas visu ir atradusi un gari nospļāvusies uz pagātni, tā, kas ir apmierināta, tā, kurai nekā nevajag vairs sev pierādīt vai priekš sevis atrast par jaunu esam, bet, kas tajā pašā laikā, spēj par visu brīnīties. Savukārt, tā otrā es ir tā, kas nāk no tumsas, tā, kurai nekas nav skaidrs, tā, kurai mūžīgi kaut kas jāmeklē, tā, kura izbauda, tā, kurai ir tieksme ieslīgt galejībās, tā, kas spēj no pīšļiem izraut valdzinošas, ļaunas saprāta pilsētas, kas ienirst tumsā un to svin, bet vairāk nebrīnās.Un abas šīs manis ik pa laikam "uzliek mīksto" viena otrai un tiecas izlauzties virspusē, tikt pie manas čaulas un dvēseles galvaspilsētas.
(Gluži kā tajā Vācieša dzejolī: "...bet sāpei uzspļaut uz manu uzspļaut.")
Šajā gadījumā, ja pieņem, ka cilvēks sastāv no vairākām personībām, Nīčes teorija par gara attīstības pakāpēm neder. Vismaz ne kā vienreizējām. Cilvēks tās var iziet vairākas reizes mūžā, bet no tā izriet, ka bērns nebūt nav gara augstākā attīstības pakāpe, viss iet pa apli, aplī nekas nav ne augstāk, ne zemāk. Augstākā pakāpe ir no šī apļa izrauties un paskatīties uz to no malas un, jā, varbūt, ka arī pasmieties...
|
| laiks | Jan. 14th, 2008 @ 01:24 pm |
|---|
|
Vakardienas "War requiem" iespaidā bija diezgan dīvaini sapņi, kurus, diemžēl, neatceros. Filma (Cik nu filma, vairāk ilustrācija skaņdarbam) diezgan vizuāli iespaidīga, bet ilgi skatīties to nevar, pēc kāda laika apnīk, jo tāpat jau reizēm pat liekas, ka visas tās koncentrācijas nometnes, Hirosima un Nagasaki, Drēzdene utt ir jau atskatītas un atlasītas, lai cik arī tās īstenībā nebūtu bijušas biesmīgas.
Reizēm liekas dīvaini, ka pagātne liekas nesena. Ar to es domāju, ka drīz būs pagājuši 100 gadi kopš Pirmā Pasaules kara, bet, salīdzinoši uz pārējās vēstures fona, tas nemaz neliekas tik sen, kaut gan tajā laika posmā es būtu paspējusi nodzīvot piecas līdzšim nodzīvotās dzīves, salīdzinājumā ar manu dzīvi, tas ir sen, bet nemaz tik tālu neliekas, jo vēlarvien par to tiek runāts. Turpretī notikumi, kas norisinājās 19.gs beigās liekas seni, jo par tiem tik daudz vairs nerunā.
|
| Ego | Dec. 4th, 2007 @ 05:27 pm |
|---|
|
Nonācu pie secinājuma, ka kāda cilvēka patikšana parasti ir divu vai vairāku egoismu spēle. Viss ir labi, kamēr šī otra egoisms nesāk traucēt tavējo. Un aprasti viens otram uz nerviem visātrāk sāk krist pilnīgi vienādie egoismi(Nav nekas jauns, bet to bieži vien uzskatāmi var redzēt no malas). Tā tas ir, jo cilvēks nespētu un nespēj sadzīvot pats ar sevi.
1+1nav 1
1+1=2
Tik vienkārši
|
| Mēs nogalinam tos, kurus mīlam | Nov. 25th, 2007 @ 02:33 pm |
|---|
|
Mēs nogalinam paši savus varoņus. Tā ir. Un pēc tam bezmazvai glorificējam viņu dzīves (sak, cik gan traģiski viņš tad un tad ir juties utt), kaut arī tieši cilvēki ir bijuši tie, kas viņus ir noveduši nāvē.
Kaut gan, daži cilvēki bez savas nāves tiktu aizmirsti, nāve ap viņiem rada leģendu, bez tās viņu dzīves būtu bijušas nožēlojamas, ja to skata no masu apetītes remdēšanas viedokļa, jo publikai vienmēr vajag varoņus, ko apēst, tai vajag aktierus, kurus izsvilpt un, pēc tam, aizejot mājās, domāt, ka varbūt tomēr izrāde bija laba. Tajā pašā laikā, pasaule aizmirst tos, kuri viņai, iespējams, ir devuši daudz, daudz vairāk, bet nav aizgājuši no tās skatuves ar būkšķi un avīžu virsrakstiem. Dažu sūtība ir būt par šiem aktieriem, aiziet visu pamanītiem, jo tas ir viņu pašu pastāvēšanas pierādījums. Gaismas nodziest. Izrāde ir galā.
|
| Eigēnika | Nov. 14th, 2007 @ 01:00 pm |
|---|
|
Vakar vakarā sāku lasīt kultūras teorijā uzdoto rakstu par eigēnku (Idejisks virziens, kā pamatā ir uz bioloģiskiem pētījumiem un ģenētisko pārmantojamību balstīta doma, ka jāaizliedz vairoties cilvēkiem, kas ar savu genofondu sabiedrību degradē (Respektīvi, jāatstāj tikai veselie un intelektuālie)). No vienas puses, tā ir taisnība, jo tādā veidā mazinātos visādas pārmantojamas slimības utt, turklāt arī ar pētījumiem ir pierādīts (Piem., F. Galtona pētījumi), ka visvairāk savairojas tieši tie, kas savā mūžā labi ja vienu grāmatu vispār rokās ir paņēmuši (Tātad arī droši vien, ka nezina par tādiem prezervatīviem, tāpēc tik daudz savairojas), turpretī intelektuālās ģimenēs ir labi ja viens vai divi bērni (Protams, ar izņēmumiem).
Bet, no otras puses, kurš būs tas, kas noteiks, kurš ir sabiedrībai lietderīgs un, kurš ne? Tā ideja pati par sevi ir politiski ļoti labi grozāma, kaut vai tas pats Hitleronkuls bija sajūsmināts par eigēniķu idejām, lasīja viņu darbus un biegās izdomāja, ka ebreji ir tā mazākvērtīgā suga, kas ir jāiznīcina, jo bija nonācis pie secinājuma (Diezgan murgaina), ka pie visām Vācijas ekonomikas neveiksmēm ir vainojami ebreji. Tajā pašā laikā arī Staļins lika veikt pētījumus eigēnikā, taču pēc kāda laika tos aizliedza, lai it kā parādītu, ka darba ļaužu paradīzē bioloģijai nav vietas (Kaut gan tieši tas bja vissmagāko pret citām tautām vērsto represiju laiks).
Turklāt, ir jau vēl arī tas aspekts, ka daudzas slimības, kas agrāk tika uzskatītas par neārstējamām, vēlāk tomēr tika atzītas par ārstējamām, tādejādi sanāk, ka tiem cilvēkiem, kas tolaik tika sterilizēti, jau tika nogriezta ideja, ka viņi vispār varētu izveseļoties un veidot normālu ģimeni (Bet ja nu viņi tomēr izveseļojas pretēji tālaika zinātnes apgalvojumiem, ka no tām slimībām izveseļoties nevar un , ka tās ir pārmantojamas (Piem., tuberkaloze)?).
|
| Atkal par moderno pastu | Nov. 13th, 2007 @ 06:35 pm |
|---|
|
Galvā ir juceklis, kas stāv uz vietas (Ja griestos, tad būtu labi). Stagnācija. Atkal un atkal atgriežos pie viena un tā paša jautājuma, vienas un tās pašas "problēmas"- postmodernisma un cilvēka eksistences tajā. Šķiet, ka lielākajā vai mazākajā mērā postmodernajai kultūrai apakšā ir bailes, kas nāk uz āru šablonos un nenoturībā, ko diezgan labi var saredzēt mūsdienu mākslā un literatūrā (Ne visā), cilvēks pats vairs netiek galā ar sevi, viņa radītā vide apēd viņu pašu un beigu galā viss ir tikai saltas un smaidošas reklāmas, kas nejūtīgi noraugās no malas.
|
| Gēnu ceļš ... | Oct. 11th, 2007 @ 02:15 pm |
|---|
|
Hmmmmm, aizdomājos par Dovkinsa savtīgā gēna teoriju, kas radīja manī šādus tādus jautājumus... Ja pieņem, ka cilvēki ir, lai atražotu gēnus, nevis gēni, lai atražotu cilvēkus, tādejādā veidā gēniem iegūstot nemirstību, tad uz kurieni vispār gēni iet?
|
| Agonija | Oct. 5th, 2007 @ 04:33 pm |
|---|
|
agon- sacensības (Grieķiski)
Iedomājos, tad starp ko tādā gadījumā sacensības ir agonija? Sāpēm un cilvēku?Balsis galvā un aiz tās: Woodstock 1969 |
| Nemierīgi sāpīgās eksistences paliekas | Sep. 16th, 2007 @ 01:16 pm |
|---|
|
Reizēm (Pēdējā laikā arvien biežāk) jūtos kā neīstajā laikā un vietā, it kā būtu pazaudējusi savu ādu, vai pamostoties nejauši sajaukusi ar kāda cita. Absolūtās neiederības, izkaisītās eksistences sindroms, kas rada problēmas pats sev. Es pat nezinu, kāpēc vajag iederēties. Neiederēties nekur un nepiederēt ne pie kā ir brīvība. Vieglāk būtu izvēlēties vienu eksistences veidu, vienu konkrētu cilvēku grupu, kam piederēt un nedomāt. Bet es tā nespēju. Varētu jau, bet tā vairs nebūtu es. Un vai tas būtu tā vērts? Vai tādā gadījumā es spētu cienīt pati sevi un savus uzskatus, ja visu pakārtotu apkārtējiem notikumiem un situācijām? Nespēju iestrēgt kaut kādā vienā attīstības posmā, brīnos par tiem, kas to spēj, nespēju būt uzticīga kaut kam vienam tāpēc, ka visu laiku mainos, visu laiku ir jautājumi, kas nedod mieru, visu laiku ir kaut kādas iekšējas sabrukšanas un vērtību celšanas no jauna caur prāta izpostītajām vecajām vērtībām. Nebeidzams nemiers, jautājumi un daudzskaldņainība.Mirkļa lamatas manās miesās: trauksmains Balsis galvā un aiz tās: Baložu plni pagalmi- Noslēpums |
| Karmas pineklis | Sep. 10th, 2007 @ 06:56 pm |
|---|
|
Kopš vakardienas mani nodarbina jautājums- kur beidzas mūsu pašu karma (Protams, ja tāda ir) un sākas tas, ka mēs izpildam kāda cita karmu? Respektīvi, vai ļaunums nāk atpakaļ un, vai tas vispār vienmēr ir ļaunums tādā gadījumā, ja tas ir nosacīts "sods" kādam citam.
|
| Tas, ko tu izvēlies nosaka to, kas tu esi | Sep. 9th, 2007 @ 06:02 pm |
|---|
|
Lai cik arī ciniski tas neizklausītos, taču tas, ko tu izvēlies bieži vien arī nosaka, kas tu esi (Jā, jā, ja tu izvēlies sarkano spainīti, nevis zilo, tad esi sarkanais spainītis :) ). Tā, ka nosacīta piederība kaut kam tomēr nav tik maznozīmīga. Labi, var jau runāt, ka tam nav nozīmes utt (Reizēm arī nav, bet tad kāpēc cilvēki ar līdzīgām interesēm tomēr lielākoties ir viena stila?).
Aizspriedumainība?
Var jau būt, taču aizspriedumus jau rada cilvēki paši, tie nekad nav pilnīgi bez pamata. Vismaz tie, kas ir manā dzīvē, jo balstās uz pašas novērojumiem, kas priekš manis ir patiesi. Nedomāju, ka kāds vispār var teikt, ka ir pilnīgi brīvs no aizspriedumiem, jo tādā gadījumā šim cilvēkam būtu jābūt pilnīgi bez jebkādas pieredzes un dzīvojušam četrās sienās bez piekļuves informācijai. Tikai jautājums ir par to, cik mūsu pašu aizspriedumi neielaužas citu aizspriedumos (Savējos, cik zināms, neviens neredz).
Tā, kā man liekas, ka visa tā runāšana, ka tam nav nekādas nozīmes ir tikai tukšas runas, jo realitātē cilvēki bieži vien rīkojas pavisam citādi un tas ir tikai normāli.Balsis galvā un aiz tās: Depeche mode- Never let me down again |
|
|